1977. gadā, pateicoties ar Rietumvācijā dzīvojošā latvieša, mākslas menedžera Valda Āboliņa (1939–1984) iniciatīvu iegūtajai DAAD (Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta) stipendijai, Maija Tabaka nokļuva Rietumeiropas mākslas metropolē. 20. gadsimta 70. gados Rietumberlīne bija toleranta, visam jaunajam un eksperimentālajam atvērta vieta, kas piesaistīja radošas personības no visas pasaules. Mākslā plauka dažādi virzieni – eksistēja vairāki reālisma paveidi, no jauna pieņēmās spēkā ekspresīvā glezniecība (“jaunie mežoņi”), nostiprinājās vācu konceptuālisms. Berlīnes Jaunā tēlotājas mākslas biedrība (nGbK/neue Gesellschaft für bildende Kunst), kuras paspārnē darbojās Maija Tabaka, bija kreisi noskaņota organizācija, kas kopumā bija vairāk saistīta ar reālisma tradīcijām.
Nenoliedzami, šis posms Maijas Tabakas dzīvē bija ļoti liels pavērsiens. Taču tas neiezīmēja pilnīgi jaunu sākumu, bet gan mākslinieces spēju pierādījumu un apliecinājumu citā kvalitātē. Liekas, viņa vēl pārliecinošāk atbrīvojusies no pašmāju mākslas tendencēm un meklēja savu ceļu, ambiciozi un ziņkāri pievēršoties izteiksmes formām, kas jau bija izveidojušās Rietumeiropā un Amerikā. Gleznotājas Rietumberlīnes perioda darbi gan 70. gados, gan vēlāk raisījuši dziļu interesi ar ārējo izteiksmīgumu un kolorīta risinājumu, saistīja ar vīziju plūsmu, kurā sakausēta daba un iztēle, tēlotas spriegas dzīves konfliktsituācijas, paužot uzskatus par tolaik tikai Rietumu pasaulē publiski skarto narkomānijas tēmu. Mirkļu sasprindzinājums ietver notikumu būtību un atslēgu ar postoši publicistisku problēmu uzsvērumiem. Gleznās salīdzinājumā ar jauno mākslu Vācijā varēja atrast saskarsmes punktus ideju dramaturģijā un izteiksmes līdzekļu daudzveidībā.
Projekts Maija Tabaka un Rietumberlīne LNMM izstāžu zālē Arsenāls daļēji ir 1979. gada gleznotājas personālizstādes interpretācija, cenšoties ar laika distanci atgādināt par viņas pirmajiem starptautiskajiem panākumiem, paralēli dodot nelielu priekšstatu par toreiz sadalītās Berlīnes dzīves ritmu, rosinot izzināt, kādos veidos Maija Tabaka gan iekļāvās, gan atšķīrās no tur notiekošajiem kultūras procesiem. Izstāde pamatā aptver meistares 70. gadu otrās puses daiļradi, sniedzot ieskatu atsevišķu Rietumberlīnes mākslinieku – Volfa Fostela (Wolf Vostell), Salome (Salomé, īstais vārds Wolfgang Ludwig Cihlarz), Dītera Mazūra (Dieter Masuhr), Rainera Fetinga (Rainer Fetting) – un citu starptautiski nozīmīgu autoru darbībā. Eksponātu izlase veidota no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas mākslinieku savienības muzeja, Berlīnes Nacionālās galerijas, Ludviga muzeja Āhenā krājuma, kā arī no Volfa Fostela, Jutas un Manfreda Heinrihu, Zuzānu un citām privātkolekcijām Vācijā un Latvijā. Izstādes sakarā Galerija 21 izdevusi katalogu ar interviju ar mākslinieci, kritiķu tekstiem un Maijas Tabakas Rietumberlīnes draugu atmiņām.