Vai tāpēc mēs ik pavasari un ik rudeni raugāmies debesīs, kur putni gan atlido, gan atkal aizlido, lai no jauna atgrieztos. Bez putniem mēs nekādi nevaram. Radītājs arī nē, jo – kā gan viņš uzzinātu, ko mēs jūtam.”Par jūtām, pārdomām, sapņiem arī šajā izstādē. Gleznu fokusā bez pašas pilsētas motīviem šoreiz arī sastopama viņa – jauna sieviete – melanholiski apcerīga, sēžot pie loga vai kafejnīcā. Darbos it kā apturēts laiks, skatiens, un mums tiek dots brīdis, lai uzminētu, kas ir viņas pārdomu avots. Šis nav monologs kā ilga vienas personas runa, kas liedz citiem piedalīties sarunā, kurā bieži tiek monopolizēts teiktais, bet drīzāk latviešu mentalitātei tuvākais “iekšējais monologs”. “Ja varētu radīt gleznas bez audekla palīdzības, tad tas vislabāk būtu iespējams, sadodoties rokās, apmainoties acu skatieniem un domās nosūtot ikvienam savam skatītājam pa mūzikas vai vēl netveramākā informācijas nesēja formā ietvertai kompozīcijai.” (Prof. Dr.habil. art. Ojārs Spārītis)Alise Mediņa ir spilgta mūsdienu māksliniece, kura jau guvusi atzinību ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Galerijas viesiem vēlam mākslinieces darbos ieraudzīt dabiskumu, krāsu harmoniju, atpazīstamus motīvus, kas radītu siltas, pozitīvas emocijas vēl vēsajā marta mēnesī.
Alises Mediņas personālizstāde Pilsētas monologi
Prof. Dr. habil. art. Ojārs Spārītis nesen izdotajā gleznotājas darbu kataloga ievadā raksta šādus vārdus: “Asīzes Francisks uzminēja, ka putni ir starpnieki cilvēka un Dieva starpā un uz saviem spārniem paceļ cilvēku skatienus un ilgas, lai aiznestu tās augstāk – tur, kur nav vairs vārdu. Šo misiju veic arī mākslinieks, ar pigmentiem veidojot formas, domās konstruējot idejas, bet jūtas ietverot skanīgās krāsās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.