Izstādē apkopotās gleznas veidos ieskatu A. Artuma daiļrades raksturīgākajās izpausmēs,- iluzori ļaujot ietiekties pilnīgā un harmoniskā esamībā, kur valda pārlaicīgs, mierpilns, nesteidzīgs dzīves vērojums, caurstrāvots ar klusu mīlestību pat pret šķietami vienkāršo, ikdienišķo.
Anša Artumam gleznieciskajā izteiksmē primārais ir krāsa un daba. Mākslinieks ne velti dēvēts par dabas režisoru: viņš talantīgi koriģējis dabas motīvus, radot audeklā savu kompozicionālo zelta griezumu. Darbiem raksturīga gleznieciska telpas un formu izpratne, tīrskanīgs, emocionāls kolorīts. Viņa daiļrade nosacīti dalāma divos posmos: 1) agrīnais (no 20. gs. 30. gadu sākuma līdz 40. gadu vidum), kad dominēja zināma atturība krāsu izvēlē, zemes krāsām tuva tonalitāte; 2) otrais (no 20. gs. 40. gadu vidus līdz mūža izskaņai) – spilgtais, košais, vitālais kolorīts.
Anša Artuma darbi ir fovistiskas ievirzes kompozīcijas, kuru pamatā stingrs zīmējums, formas karkass. Gleznās valda piesātināts kolorīts: krāsu palete ir uzieta dabā, taču dabas krāsainībai gleznotājs atskaldījis tonāli mazāk būtisko. A. Artuma gleznu izteiksmē būtiski komponenti ir pastozais triepiens, stipri reljefa faktūra, kas piešķir dziļumu, priekšmetisku vieliskumu.
Mākslinieka daiļradē nav asu lūzumu, spilgti izteiktas periodizācijas, un tas izstādei piešķir gaumīgu viendabīgumu. A. Artuma mākslinieciskā personība veidojusies mierīgā plūdumā, izkopjot un izvēršot sev raksturīgo, lai gan pats gleznotājs savu daiļrades izaugsmes ceļu iekšēji izjutis kā intensīvu un dinamisku.