“Izstāde vēsta par to, kam un kā mēs ticam,” stāsta Diāna Dimza-Dimme. “Kā nedrīkstam zaudēt ticību neredzamām lietām, turklāt arī man ir bijusi tā laime piedzīvot īstu ticības brīnumu – Baltijas ceļu.”
Izstādes darbi tapuši pavasarī un vasarā, daži gleznoti vairākus gadus, savukārt citi radīti un pabeigti tieši šai izstādei. Kā stāsta izstādes autore, karš Ukrainā mainīja viņas ieceri par izstādi. “Pateicoties garīgiem procesiem, kuri izgaismojās sabiedrībā tieši kara kontekstā, mainījās izstādes fokuss un radās nosaukums Ticības spektrs. Piemēram, gleznā Veronikas sviedrauts nav attēlots nekas, jo tikai mūsu ticība neredzamām lietām noteiks šo darbu vērtību skatītāju acīs.”
Intriģējoša ir izstādes afiša, kurā redzama pati māksliniece ar paceltām rokām. Par to māksliniece stāsta: “Izstādes plakātā esmu es, neatpazīstama. Rokas man ir paceltas žestā, ko mūsdienās pazīstam kā padošanās žestu, bet izcelsme tam ir krietni senāka un meklējama jau agrīnajā kristietībā un Bizantijas mākslā. Šis žests Orante, Orant (latīņu: lūgšana) ir viens no Dievmātes ikonogrāfiskajiem tipiem, kurā lūgšanā plaukstas nav saliktas kopā, bet gan pavērstas uz priekšu un paceltas plecu vai galvas augstumā. Mēs esam ticības molekulu pārnēsātāji šajā pasaulē, tad, kad gribam būt racionāli līdz galam, mēs esam zaudētāji...”
Turklāt ticības tēma ir saistāma arī Raini un Aspaziju, kuram veltītajā muzejā ir eksponēta izstāde. “Rainim un Aspazijai piemita liela ticība un tikpat milzīgi ticības zaudējumi, tāpēc viņu lielie kari ar savu esību padara viņus tik īpašus man šodien, gribētos teikt – mums šodien,” piebilst māksliniece.