Jau 2017. gadā Koncertzālē Cēsis jau varējām iepazīties ar Andra Vītoliņa darbiem izstādē Urbānā poēzija, tagad pirmo reizi Latvijā skatītāju vērtējumam tiek piedāvāti jaunie darbi, kas tapuši pēdējos trīs gados, laikā, kad sabiedrību visā pasaulē satricinājušas kardinālas pārmaiņas. Jaunajos darbos nav atsauču uz konkrētām vietām, ainavām vai cilvēkiem. Tās ir abstraktas kompozīcijas, kuras autors pats klasificē kā ornamentālu orientālismu. Ritms un krāsa ir divas ļoti būtiskas lietas viņa daiļradē – tā top strukturālās vīzijas par mūsu šodienas destruktīvo un trauslo eksistenci; ik mirklis var būt iznīcība vai jaunas pasaules dzimšana.
Andris Vītoliņš nekad neapstājas pie sasniegtā, viņš vienmēr meklē jaunus radošos izaicinājumus, dažādo savu darbu tēmas un izteiksmes līdzekļus, tomēr saglabā savas daiļrades esenci – krāsu suģestiju un kompozīciju dinamiku, liekot kritiski pārvērtēt ierastos priekšstatus par skaistumu un harmoniju. Viņu vienmēr ir saistījuši kontrasti: precīzais pret neprecīzo, strukturālā kārtība pret haosu. Mākslinieks daudz eksperimentē ar tehnikām un materiāliem, uzdodot sev jautājumu, vai ir iespējams uzgleznot darbu neizmantojot otas, tā aizņemoties prasmes un instrumentus arī no industriālajām tehnoloģijām.