Fotogrāfiju izstāde Mi ir trešā autora iesāktajā un viņa darba sekotāju turpinātajā Gammas fotoekspozīciju ciklā, kurā ietverti agrāk nekur neizstādīti Huberta Stankeviča fotodarbi, kā arī daudzi attēli, kas skatītājiem dod aptuvenu priekštatu par viņa vadībā īstenotajiem vērienīgajiem fotosarīkojumiem – 30. miera pavasaris, Fotomaģistrāle 15, brīvdabas izstādēm senatnīgajā Jāņa ielā un citiem. Melnbaltajās lielformāta fotogrāfijās neparastā gaismā tverta vienmēr mainīgā jūra, zvejas tīklu teiksmainie raksti, lauku sētas idille, nežēlīgās 1967. gada vētras izpostītais Pērkones mežs, zvejas vīru un sievu izteiksmīgie portreti, kas pārliecinoši atklāj fotomākslinieka dziļo pietāti pret apkārtējo vidi un cilvēkiem, viņa perfekto kadra kompozīcijas prasmi un smalko gaismas ritmu izjūtu. Kaut arī kopš fotodarbu uzņemšanas brīža pagājuši vairāki gadu desmiti, bildes, no kurām daudzas pelnīti pieskaitāmas latviešu fotogrāfijas klasikai, izskatās mūsdienīgi aktuālas. Tās ir izturējušas laika pārbaudījumu un nu visi esam liecinieki, ka gadu skreja darbiem nav skādējusi, bet tikai nākusi par labu. Attēlos varam ieraudzīt daudz interesantu laikmeta liecību, kas tagad dabā un sadzīvē vairs nav sastopamas.
Ekspozīcijā Mi, ko, godinot pirms sešpadsmit gadiem aizsaulē aizgājušo jubilāru, no agrāk nekopētiem negatīviem sarūpējuši viņa dibinātās studijas Fotast dalībnieki, redzama tikai niecīga daļa no fotomeistara raženā veikuma. Daļa no Huberta Stankeviča atstātā mantojuma (filmu negatīvi, bilžu kopijas, izstāžu katalogi un dažādi dokumenti) joprojām glabājas fotostudijas arhīvā, taču daudzas no vērtībām ir zudušas.
Jāpiebilst, ka Huberts Stankevičs ir leģendāra personība ne tikai Liepājas, bet visas valsts kultūras vēsturē. Viņš bija ne tikai apdāvināts fotomeistars, kā arī daudzu nepieredzēti apjomīgu, saturā interesantu un emocionāli iespaidīgu fotosarīkojumu organizators, bet arī talantīgs jauno fotomākslinieku atklājējs un skolotājs, kas vairāk par visu neieredzēja haltūru, alkatību un divkosību. Nekad to neapmierināja viduvējība, fotomākslā viņš allaž centās būt pārāks par priekšgājējiem. Ne brīdi neapstājoties pie sasniegtā, viņš meklēja aizvien jaunas izpausmes iespējas fotogrāfijā. Spītējot gadu nastai un līdzgaitniekiem izlikdamies vienmēr jauns un varošs, viņš turpināja nenogurstoši darboties. Meistars bija iecerējis Liepājā nodibināt Mākslas fotogrāfijas augstskolu, kā arī Starptautisko izstāžu galeriju un jau mērķtiecīgi strādāja pie šo sarežģīto projektu īstenošanas. Diemžēl liktenis un strauji nomācoša, ļauna slimība neļāva iecerēto realizēt dzīvē. Neraugoties uz to, Huberts Stankevičs paguva pateikt savu vārdu un ir personība, kādu Latvijas fotomāksla pirms viņa nebija pieredzējusi.