Kopš civilizācijas pirmsākumiem cilvēki ir mēģinājuši atkodēt savas eksistences jēgu, pētīt un identificēt garīgās pieredzes un savu mijiedarbību ar materiālo pasauli. Tajā skaitā termins dvēsele ir lietots un pētīts daudzās disciplīnās, tomēr nav zaudējis savu netveramības auru. Viens no veidiem, kā iespējams aplūkot šo parādību, ir definēt to kā enerģijas daudzumu, kas maina savu vibrāciju frekvenci. Ja pieņemam, ka mūsu iekšējā enerģija ir inteliģenta un apdāvināta ar spēju radīt, vai esam ļaunprātīgi izniekojuši savas dāvanas tiktāl, ka nolēmām sevi bezjēdzīgām beigām?
Mākslinieces radošajā praksē un izstādē būtisku lomu ieņem sakrālo, tekstuālo plākšņu glezniecība, kā pamatā ir aizmetņi no ikonogrāfijas un kirliāna fotogrāfijas. Māksliniece tās definē, kā domu un ideju enerģētiskos momentuzņēmumus, ko veido metāliskā pārklājuma, teksta šifra un krāsas saspēlē. Izstādes telpas vizuālo tēlu veidojis dvēseles domtelpas jēdziens, ko māksliniece interpretē kā nenosakāmu punktu bezgalības režģī.