Ilze Lībiete. Ēnā

Jaunākajos darbos Ilze Lībiete veido un vēro žestu, taču izteiksmīgas kustības pieraksts būtu vienpusīgs šo darbu traktējums. Māksliniece meklē kodolīgāko izpausmi savai izjūtai, kam dots vārds: ēnā. Ilze Lībiete 1980. gados sevi pieteica ar spilgtiem laika raksturojumiem grafikā un viņas stāstnieces talantu der atcerēties, aplūkojot jaunākos darbus.

Žestā un nosaukumā ir ietilpināts stāsta minimums. Savukārt ēnas tēlā tiek ietvertas visas tās pretmetu nozīmes, ko daba un kultūra piedāvā salīdzinājumā ar gaismu, gaišumu un tā dēvēto vīrišķo spēku. Ilze Lībiete galerijā “Māksla XO” izstāda jaunāko darbu sēriju “Ēnā”. Tie ir melna akrila zīmējumi uz papīra ar platu otu, kuros pazīstam Lībietes intimitāti, satura piesātinājumu un faktūras eleganci. Ilze Lībiete guva plašāku ievērību ar melnbaltajām litogrāfijām 1980. gadu beigās. Viņas 1988. gada personālizstāde ir zīmīga ar spilgtiem Atmodas laika stāstiem, kuru asociatīvā tēlainība – sieviete bez sejas ar brūci sirdī, figūras četrrāpus – fiksē kolektīvo stresu, dzīvojot padomju realitātē un saredzot tās destruktīvo ietekmi. Šo stāstu loģiskajā plūdumā visas mākslas darba sižeta detaļas veido likumsakarīgu koptēlu, bet vēstījuma raksturs ir tuvāks eposa simboliskajai tēlainībai, nevis reālistiskam sociālkritiskam naratīvam. Astoņdesmito gadu litogrāfiju struktūrā sasniegta eleganta, liriski stilizēta kopforma un jutekliskas faktūras, kas kļūst par mākslinieces stila iezīmi arī turpmāk. Tieši jutekliskā apdare un vibrējošās melnbaltā nianses paplašina Ilzes Lībietes Atmodas stāstu saturu un mūsdienās ļauj akcentēt intuitīvu, poētisku feminismu.1990. gados Ilze Lībiete pievēršas abstrakcijai, kas loģiski turpina viņas no ikdienas abstrahēto tēlu attīstību. Darbi saglabā ar realitāti saistītus nosaukumus: "Sagūstītā gaisma", "Virpulis". Māksliniece uzskatāmi izbauda žestu, pašvērtīgu līniju un faktūru brīvību no ideoloģiskām interpretācijām, viņa izmanto abstraktajam ekspresionismam raksturīgu formas gramatiku, bet smalko un juteklisko līniju sablīvējumi veido saikni ar Ilmāra Blumberga zīmējumu titāniskajiem mudžekļiem. Saglabājas apdares kontrasti. Deviņdesmito gadu krāsainā litogrāfija atgādina to, kāpēc Ilze Lībiete savulaik izvēlējās litogrāfiju kā savu tehniku: tā visnepastarpinātāk ļauj sajust mākslinieka impulsus un šajā ziņā tuvinās glezniecībai. Līdzīgs pamatojums ir jauno akrila darbu tehnikai: tie ļauj māksliniecei strādāt robežsituācijā starp zīmējumu un gleznojumu. Ilzes Lībietes jaunie darbi turpina vērtību un identitātes meklējumus. Tie vistiešākajā veidā ir saistīti ar Latviju, tomēr centrā ir individuāla pašapjēgsme. Ilze Lībiete (1951) beigusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1969) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1976). Veidojusi personālizstādes Latvijā, Zviedrijā un Vācijā. Strādā kā lektore Latvijas Mākslas akadēmijā un viesdocente Daugavpils Universitātē. Kopā ar dzīvesbiedru Juri Ivanovu veido ģerboņus. Strādā grāmatu grafikā. Māksliniece 10 gadus bijusi biedrības "Grafikas kamera" valdes priekšsēdētāja (2003–2012).