Ivetas Vecenānes pļavas ziedu gobelēni ir gleznieciski piesātināti. Krāsošanai viņa izmanto rūpnieciski ražotas anilīna krāsas. Vienā katlā tiek sakrāsota dzija no dzelteniem līdz ziliem toņiem tā, ka ūdens saglabā dzidrumu, visa krāsa pieķeras klāt matērijai. Gobelēnos izmantotā vilna ir gan balināta, gan dabīgi pelēcīga ar baltpelēkmelnu akotu. Akots pēc krāsošanas saglabā savu dabisko dūmakainību. Iegūtās dzijas krāsas atbilst mākslinieces skicēm, kas kalpo par pamatu gobelēniem. Krāsas ir noturīgas, un gobelēnus vēlāk ir iespējams arī mazgāt – krāsas zied. Dieva dārzu, kā zināms no pravieša Ecēhiēla grāmatas (28:14), sargā iesvaidīts ķerubs.
Izstāde Dieva dārza puķītes
Reiz Ivetai Vecenānei vīramāte uzdāvināja pļavu. Violetu smerdeļu jeb mārsila pļavu, kas plešas Latgalē, Cirmas ezera krastā. Leģendārā Bingenas Hildegarde mārsilu pielietoja, lai dziedinātu un attīrītu miesu. Savukārt tekstilmākslinieci saviļņoja pļavas skaistums. Pļavas, kā liecina lietvārds, tika iekoptas, pļaujot zāli vai ganot lopus. Tās radās saimniekošanas rezultātā. Ja Latvijā nekas netiktu darīts, tad te būtu meži, purvi un pie upēm palieņu pļavas, kas uzzied pēc tam, kad noskrējuši pali. Dabiskās pļavas, mītiskās Ēdenes dieva dārza mantinieki, uzrodas un pastāv paši par sevi kā retums, jo augu daudzveidība ir atkāpusies vienkultūru pārspēka priekšā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.