Aleksandra Beļcova pēc izcelsmes bijusi pusukrainiete, pusbaltkrieviete, taču anketās vienmēr norādīja tautību krieviete – tolaik neviens domāja, ka šīm detaļām ir kāda nozīme. Viņa piedzimusi un pavadīja savu bērnību, jaunību Čerņigovas guberņā, bet pēc PSRS izveidošanas teritoriālu reformu rezultātā un līdz mūsdienām šīs ukraiņu zemes Brjanskas novada sastāvā atrodas Krievijas robežās.
Aleksandra Beļcova atbrauca uz Latviju savas laimes meklējumos, atbildot uz drauga, nākamā vīra, Romana Sutas aicinājumu. Mākslinieces vēstulēs un dienasgrāmatās atklājas viņas emigrantes pieredze, privātās dzīves peripetijas, sievietes likteņa grūtības sarežģītajās, traumatiskajās attiecībās ar dzīvesbiedru, atbalsojās arī 20. gadsimta atnestās brāzmainās, skarbās pārmaiņas. Cik daudz rūgtuma, vilšanās nojaušamas Beļcovas dienasgrāmatas ierakstā, kas tapa dažas nedēļas pēc pirmās padomju okupācijas 1940. gadā: “tie vairs nav tie paši krievi…”. Šo frāzi viņa rakstīja, domājams, atsaucot atmiņā dzīvi Sanktpēterburgā un savā dzimtenē gadsimta sākumā.
70. gados dzejnieks Māris Čaklais, fascinēts ar Aleksandras Beļcovas personību, intervēja mākslinieci par viņas dzīvi (ieraksts nav saglabājies), un tā radās ideja izveidot grāmatu ar Aleksandras memuāriem un Māra Čaklā dzeju. Paralēli tapa akvareļu cikls, kurā gleznotāja iemūžināja savas biogrāfijas nozīmīgākus notikumus. Viņas bērnība, Latviešu mākslinieku ierašanās Penzā 1915. gadā, meitas piedzimšana Parīzes klosterī, pastaigas ar zīdaini klēpī pa Francijas galvaspilsētas ielām, ceļojums zemnieku ratos uz Rīgu no Kurzemes katla Otrā pasaules kara beigās, vēlāk – padomju laika radošās bohēmas ainas. Šo zīmējumu attēlus muzejs piedāvā apskatei pirmo reizi.
Izstādē eksponētas Aleksandras Beļcovas fotogrāfijas, dokumenti, pieraksti un mazāk zināmie mākslas darbi no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja krājuma un privātkolekcijām. Tāpat apmeklētāji varēs noskatīties 1972. gada video hronikas ierakstu ar mākslinieces 80 gadu jubilejas svinībām no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva.
Teksts: Nataļja Jevsejeva