Izstādes Miesa mērķis ir fiksēt aktuālo tēlniecības procesu Latvijā, pievēršoties vienam no galvenajiem elementiem tēlniecības tradīcijā – figūrai. Ķermenis, miesa, gara mājvieta, bioloģija, kultūras nosacīts sociāls konstrukts, zīme, alegorija, metafora.
Mūsdienās Latvijā tēlnieki būs sastopami teātros un operu namos, interjera un dizaina uzņēmumos, arhitektūras jomā, kino, televīzijā un reklāmu industrijā, kā arī, protams, mākslas pedagoģijas nozarē. Tiesa, līdzās sabiedrībai ikdienā pieejamām, tēlnieku radītām un ietekmētām formām, eksistē arī darbi un prakses, kas saistāmas ar tīru mākslu. To mērķis nav funkcionāls, bet gan ļauj saskarties ar autora redzējumu un interpretāciju par saistošo mākslā – kopumā, vai arī konkrēti tēlniecības tradīcijā.
Tēlniecības tradīcijas mūsdienu izpausmes ir ļoti daudzveidīgas. Tās robežojas un ir saplūdušas ar citām mākslas jomām, īpaši instalāciju, jauktu tehniku un starpdisciplinārām un pat performatīvām aktivitātēm, kurās koncepcija, idejas formulējums un intelektuāla mijiedarbošanās ar mākslas nojēgumu ir centrāla.
Dalībai izstādē Miesa ir izvēlēti autori, kuri darbojas sasaistē ar tēlniecības klasiskajiem marķieriem, proti, apaļskulptūru un ar tēlu traktējumu, kurā būtisks ir realitātes komponents, taču no otras puses, tiek izmantoti materiāli, inscinēti sižeti un attīstīta tēlainība, kas ļauj rezultātu ierindot mūsdienu mākslas kategorijā. Izstādē ir skatāmi Gundegas Evelones, Egona Peršēvica, Paula Pudža un Ievas Saulītes darbi.
Gundega Evelone Latvijas Mākslas akadēmijā ir ieguvusi maģistra grādu tēlniecībā, taču ir māksliniece, kas strādā starpdisciplināri, brīvi darbojoties ar dažādiem medijiem. Par galveno Gundega Evelone uzskata ideju, kurai pakārtota tiek forma. Izstādē skatāms ir viņas darbs Pilnīga nefunkcija, kas no vienas puses ir cēlies no mirklīgas pilnīga tizluma, varenas nespējas un strupu pirkstu atskārsmes, taču no otras puses, balstoties vizuālos marķieros, ļauj saistīt šo darbu ar mūsdienu posthumāno stāvokli, miesas mainīšanas praksēm, kas nes uzlabojumus, bet tikpat labi var izrādīties ar nejēdzīgām sekām.
Egons Peršēvics ir tēlnieks, kas arī ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot bakalaura un maģistra grādu, un ir viens no nedaudzajiem, kurš aktīvi darbojas un ir ieguvis publisku atpazīstamību tieši ar tēlniecības darbiem, no kuriem ikvienam pieejamākā ir zirga figūra Cietokšņa spoks Daugavpils Marka Rotko mākslas centra apkārtnē. Izstādē eksponēts tiks Egona Peršēvica diplomdarbs Apollons un Dafne, kurā autors spēcīgā akadēmiskā manierē ir interpretējis sengrieķu mītu par Olimpa dieva mīlu pret upes nimfu, kura šīs jūtas nedala.
Pauls Pudžs ir autors, kurš akadēmisku izglītību tēlniecības jomā ir ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā, un pēc vairāku gadu darba dažādos projektos, kuros ir bijusi nepieciešamība pēc viņa formveides meistarības, ir atgriezies un stabili pievērsies tēlniecības medijam kā savam galvenajam radošo ieceru iemiesotājam. Izstādē skatāms darbs Hiēna no šāda nosaukuma darbu grupas – tā alegorija par cilvēcisko iezīmi lūkoties pēc nepiepildāmā un baidīties pēc tā doties, tā vietā izvēloties turēties pie ierasta stāvokļa.
Ieva Saulīte ir akadēmiski izglītota tēlniece, kuras radošās darbošanās vektors iekļauj arī citu mākslas veidu, piemēram, grafikas, tekstila, instalācijas un konceptuālās mākslas izpausmes vai tiem raksturīgos jaunrades paņēmienus. Izstādē skatāmi divi darbi. Pirmais no tiem ir Superjūtīgs – māksliniece tajā izmantojusi tekstilmateriālu, lai radītu fizisku tēlu ar domājami saasinātu sensoro – un līdz ar to arī psihoemocionālo – apkārtējās vides un pasaules uztveri. Pretrunīgi vērtētā piederības apziņa ir objekts, kurā no vienas puses tiek runāts par piederības sajūtu - mājai, vietai, videi, taču no otras puses ļauj ielasīt brutālajā formā arī vēstījumu par personas grūti komunicējamo sevis izjūtu ķermeņa būrī.
2018. gada 15. jūnijā izstādē Miesa notiks publisks priekšlasījums par mūsdienu tēlniecības tēmu Latvijā. Ieeja pasākumā bez maksas.