Rekviēma noskaņās ieturēto vēstījumu par pēcnāves dzīvi izstādē veido sadzīves priekšmeti, kas muzejā nonākuši tāpēc, ka piederējuši tam vai citam, iepriekšējo paaudžu skatījumā, nozīmīgam aizgājējam. Pildspalvas, kas vairs neraksta, nodzeltējis cigarešu iemutis, brilles apbružātos dermatīna futlāros. Arī kapu vainagi un sēru lentes. Šādām piemiņas lietām muzejos uzticēts pildīt no reliģiskām praksēm aizgūtu uzdevumu – uzturēt sekulārā sabiedrībā saikni ar nemirstības ideju. Cik tas pa spēkam zinātnes muzejam, var vērtēt, izstādē līdzās svēto pīšļiem grezna kaluma relikvārijos aplūkojot vākumu, ko medicīnas vēstures muzejam atstājusi padomju varas piekoptā mūžīgās piemiņas tradīcija ar varoņu nemirstības kultu un ievērojamu cilvēku cildināšanas rituāliem.
Izstādei būtisks ir konteksts, ko nosaka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Sabiedrības pieprasījums pēc varonības godināšanas šobrīd izskan līdztekus strīdiem par pieminekļu un kapavietu pārvietošanu un aicinājumam ieviest vēsturisko taisnīgumu kultūras mantojuma nozarē. Pirmajās padomju okupācijas desmitgadēs izveidotais medicīnas vēstures muzejs ir kara laika bērns, kuram pie šūpuļa raudzībās ir stāvējuši okupācijas spēku augstākā ešelona ārsti‑ģenerāļi. Viņus ar muzeja dibinātāju prof. Paulu Stradiņu vienoja kopīga alma mater – Kara medicīnas akadēmija Sanktpēterburgā. Dibināšanas apstākļiem raksturīgās iezīmes – sistēmiska vardarbība, kultūras paradigmu nomaiņa, nabadzība un sociālā nedrošība – ir atstājušas ietekmi uz muzeja institucionālo DNS. Izstāde tapusi muzeja pārdefinēšanas ietvarā un cer to mainīt.
Izstādes veidošanas gaitā ir šķetinātas puspatiesības, kas saistītas ar muzeja krājuma izcelsmi, pievēršot uzmanību pēckara gados iznīcinātu privātkolekciju tālākajiem likteņiem. Aizlienējot dzīļu psiholoģijas pieeju, izstāde ļauj ieskatīties muzeja pagrabstāvā, kur līdz šodienai saglabājušies fragmenti no 1950. gados veidotās muzeja ekspozīcijas, kā arī dod iespēju izvērtēt, vai muzejam ir viss kārtībā bēniņos – pēc tur atrastiem senu sapulču un zinātnisko sēžu protokoliem ir tapusi Toma Harjo un Zanes Zajančkauskas veidota filma par muzeja tapšanas vēsturi. Rekonstruējot posttraumatiskā stresa sindroma dzēstas pagātnes atmiņas, muzejs runā ne jau tikai par sevi, bet par sabiedrības atveseļošanos kopumā, aicinot pēcnāves dzīvi aizstāt ar atdzimšanu.
Kuratori Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags.