Izstāde Sirdī savā ieskaties

Janka Kupala (Ivans Lucevičs, 1882–1942) piedzima mājā Vjazinkas upes krastā, kas devusi nosaukumu arī apvidum. Viņa dzimšanas diena, 25. jūnijs, sakrita ar Kupalas svētku laiku – senajiem vasaras saulgriežu svētkiem, kā arī ar Svētā Jāņa Kristītāja piemiņas dienu. Gaiši dega Kupalas svētku ugunskuri, svinīgi dunēja baznīcu zvani, kad “Navinas” ģerboņa šļahtiču Luceviču dzimtas mantinieks, Dominika un Benignas dēls, tika kristīts Svētās Trīsvienības baznīcā tuvējā Radoškoviču miestiņā, un viņam tika dots vārds Jans (Jānis). Milzīga nozīme nākamā dzejnieka pasaules uzskata veidošanā ir viņa dzimtas vēsturei, kas nav šķirama no šīs zemes vēstures, par ko lasām Ādama Mickēviča, Juliuša Slovacka, Henrika Senkeviča, Juzefa Kraševska u.c. darbu lappusēs. Romānu varoņu likteņi sasaucas ar nākamā dzejnieka ģimenes likteni – tā bija zaudējusi zemi un šļahtu, ceļoja no vienas rentētas pusmuižas un otru, tajās arī pagāja dzejnieka bērnība un jaunības gadi. It kā turpinot šļahtiču literārās tradīcijas, savus pirmos dzejoļus Jans Lucevičs raksta poliski, daži no tiem publicēti Varšavas žurnālā “Grauds” (“Ziarno”).Ir saglabājies unikāls 1904. gada rokraksts: vienā lapas pusē dzejolis “Sievietei” (“Kobiecie”), kas datēts ar 14. jūliju, bet lapas otrajā pusē – pirmais baltkrieviski sacerētais dzejolis “Mans liktenis” (“Моя доля”), kas datēts ar 15. jūliju. Par dziļo tradicionālās tautas kultūras un tās nozīmes izpratni liecina jaunā dzejnieka izvēlētais pseidonīms – Janka Kupala. Dzejolis “Zemnieks”, kas 1905. gadā nodrukāts Minskas avīzē “Ziemeļrietumu zeme” (“Северо-Западный край”), ir pirmā publikācija periodikā ar Jankas Kupalas vārdu. 1908. gadā dzejnieks pārceļas uz Viļņu, kur sāk strādāt avīzes redakcijā.Tieksme pēc zināšanām atved Janku Kupalu uz Sanktpēterburgu. Šai pilsētā nāk klajā pirmie trīs viņa dzejoļu krājumi “Stabule”, “Koklētājs”, “Pa dzīves ceļu”, dramatiskās poēmas “Sapnis kurgānā” un “Sensenā dziesma”. No studijām brīvajā laikā Janka Kupala ciemojās Viļno – nelielā pusmuižā, kur dzīvoja viņa māte. Šī gleznainā vieta kļuva par viņa radošās iedvesmas avotu – šeit tapa vairāk nekā astoņdesmit darbu, to vidū pazīstamākie – romantiskā poēma “Viņa un Es” un pirmā luga “Pavļinka” (1912). Lugas sižetu iedvesmojuši notikumi vietējā šļahtiču Oblačinsku ģimenē. Pirmie lugas iestudējumi notika 1913. gadā Viļno, Sanktpēterburgā un Radoškovičos, piedaloties autoram.Viena no pazīstamākajām galvenās lomas izpildītājām Pavļina Medjolka ir saistīta ar baltkrievu dzīvi Latvijā 20. gs. 20. gados. Viņa strādāja Daugavpils Baltkrievu Valsts ģimnāzijā un Ludzas baltkrievu ģimnāzijā, kur iestudēja Jankas Kupalas komēdiju “Pavļinka”. Uzvedums tika izrādīts pat uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves (1924). Tas notika, pateicoties Raiņa uzaicinājumam. Viņš bija gādīgs baltkrievu interešu aizstāvis Saeimā, mudināja atvērt baltkrievu skolas Latvijā.1926. gadā Rainis ierodas Minskā, lai piedalītos akadēmiskā konferencē, kas veltīta baltkrievu ābeces un pareizrakstības reformai. Viņš dzīvo viesnīcā “Eiropa”, tiekas ar Janku Kupalu un jaunajiem baltkrievu literātiem, viesojas Jankas Kupalas jaunajā mājā, kur viesus laipni uzņem saimniece – dzejnieka sieva Vladislava Luceviča.Janka Kupala Latviju apmeklējis tikai vienu reizi – 1941. gadā viņš bija uzaicināts uz Rakstnieku savienības kongresu. Viņš interesējās par Raiņa radošo mantojumu, tikās ar Andreju Upīti, Jāni Niedri un Jāni Sudrabkalnu.1949. gadā Jankas Kupalas luga “Pavļinka” tika iestudēta toreizējā Akadēmiskajā Dramās teātrī.Tautas dzejnieku Jankas Kupalas un Raiņa radošais mantojums ir kultūras fenomens, kas 21. gadsimta globalizācijas apstākļos ir īpaši nozīmīgs abu tautu kultūras mantojuma un starpkultūru komunikācijas izpratnē un attīstībā.