Kolekcijas darbus saista vienojoša noslēpumainība, bet tomēr ieskatoties, viss ir zināms – tā ir pasaule, kas mums, cilvēkiem, ir apkārt. Darbos ieraugāmie tēli var šķist pazīstami, bet nevajag redzamo uzskatīt par pašsaprotamu, ļaujies fantāzijai; iespējams, ka šķietami acīmredzamais ir tikai ēna no kā cita. Jegora darbos jūtama spēcīga literatūras ietekme, kas caurvij visus viņa vizuālos darbus. Mākslas darbu pamatā ir dabas elementi, atmiņas, reliģija un misticisms. Viņa darbos attēlotas ainas, kā indivīds sastopas ar nezināmo, vai tas būtu pazīstamos vai nepazīstamos apstākļos, vai ar pazīstamiem vai nepazīstamiem objektiem.
"Pēdējos gadus esmu pavadījis relatīvā vientulībā, dzīvoju netālu no meža. No tās puses kaut kas nāk, no debesskrāpju un elektrisko lukturu slēptās pasaules kosmiskās bezgalības, no nakts tumsas un pusdienlaika žilbinošās saules. Mēs ar to tiksimies, ir laiks sagatavoties. Pagaidām atradīsim labu dzejas lasīšanā, atradīsim labu pastaigājoties jūras malā, ogu lasīšanā birzī un dzīvnieku taku pētīšanā. No jauna atklāj un gatavojies, nekad nezini, kas ir aiz horizonta."