Karinē Paronjanc un Anitra Bērziņa. Flora Magica

Ir vasaras vidus. Ziedi ziedi, bites zumm un dabas maģija elpo mums līdzās. Anitras Bērziņas audekli ir gruntēti ar grunti, kuras sastāvā ir medus. Pelni no Līgo nakts ugunskura, kura liesmās sauli pavadot sadeg gan Ziemassvētku egle, gan pagājušo Jāņu vainagi. Audeklos aiz ziedu vainagiem ir iegleznoti raksti kurus nezinātājs nespēs izlasīt.

Paronjanc ziedošās gleznas ir piesātinātas ar simboliem un rituālu atribūtiem, kuri kā mutuļojoša Kaukāzu kalnu upe atnes dzirkstošu spēku un dzidrumu. Pāvi, kalni, pērles, granātāboli un adata tie visi ir stāsti ar dziļām saknēm. Arī šos rakstus nezinātājs nespēs izlasīt. Un kamēr ziedi zied šajos audeklos jūs varat lasīt par vasaras vidus maģisko spēku. Anitra Bērziņa ir gleznotāja un stikla māksliniece, kuras glezniecībā dominē savdabīgs sirreālisms, kas nevis kopē vai atdarina leģendāros Dali vai Magridu, bet kompilē subjektīvus pārdzīvojumus, asprātīgi apspēlējot ikdienas vērojumu, universālijas, kiču un avangardu. Nelielā humora dzirksts vairākos darbos nav pašmērķīga postmoderna replika, kārtējais mēģinājums kariķēt ikdienišķo, piesaistot sabiedrības uzmanību savai asprātībai. Dziļi subjektīvais vērojums un pat meditatīvais apcerīgums pat neļauj nojaust, ka Anitra ir māte četriem bērniem. Par bērniem Latvijas mākslas aprindās runāt nav pieņemts, īpaši reti tie atrodami galeriju vadītāju un kuratoru ģimenēs, savdabīgi gleznotājas-mātes ierasti padarot par mājsaimniecēm ar jauku hobiju. Katrai mūsdienu sievietei šķiet kā savdabīgs varoņdarbs vadīt lielu ģimeni un vēl galeriju. Vienlaikus arī gleznojot pašai. Anitrai tas veiksmīgi izdodas. Domājot par līdzīgām latviešu sievietēm-māksliniecēm, nāk prātā Rita Valnere (1929), kuras mākslas valodā līdzīgi sadzīvo reālisms un abstrakcija, universāls skatījums un subjektīvs sievietes-mātes pasaules tvērums. Līdzīgi kā Anitras, tā R. Valteres glezniecība nav pazināti veidota feminisma teorijas ietvaros, lai apliecinātu sievietes vietu sabiedrībā un mākslā. Tās ir pašas gleznas un personības, kas no jauna liek mums runāt un apzināt unikālo sievietes spēju un lomu sabiedrībā. Spēks sievišķībā. Diametrāls pretstats Anitras atturīgajam tēlam ir viņas kolēģe Karinē Paronjanc, kuras dzirkstošā enerģija, aizraušanās ar eksotiskajām dejām, kas pilnas sievišķā spēka, erotikas, spīguļu un krāšņuma, savulaik no Mākslas akadēmijas dzimšanas dienas svinībām aizbaidījis Kristīgās akadēmijas pārstāvjus, reti kuru stiprā dzimuma pārstāvi atstājot vienaldzīgu. Lai arī glezniecībā Karinē raksturs šķiet klusināts, acīmredzama ir viņas armēnietes un krievietes raksturu manifestācija – dzīres, svētki, krāsas, bagāti raksti, ak, jā – arbūzi, vērši, granātāboli tas viss Karinē gleznas padara momentāni atpazīstamas “jau pa gabalu”. Karinē darbi ir dekoratīvāki, allaž pārsteidzot uz latvisko nopietnību orientēto Latvijas mākslas baudītāju. Bet paverot spožo skaistuma plīvuru vērīgam skatītajam Karine darbos atklājās simbolu valodas iekodētais stāsts par sāpi , pārdzīvojumu un ceļu kurā, satiekam gan idienas savstarpējo attiecību neviennozīmīgas izpausmes ,gan tautu vēstures traģiskos krustpunktus. Kur līdzīgi Kaukāzu kalniem elpo skumju ielejas un gavilē balto virsotņu cerības.