Svinot jubileju un apcerot nākotnes darbības virzienus, Kim? paplašina fizisko un saturisko vērienu, piesakot un iesildot topošās jaunās telpas – vēsturisku ēku pirms pārbūves un tai pieguļošo iekšpagalmu Hanzas ielā 22, iezīmējot svinīgu brīdi ne tikai institūcijai, bet arī Latvijas un Baltijas mākslas ainai kopumā.
Ap to laiku, kad Kim? vēra durvis toreizējā radošajā kvartālā Spīķeros, amerikāņu mākslas vēsturnieks Deivids Joselits (David Joselit) izdevumā Grey Room publicēja rakstu Institutional Responsibility: The Short Life of Orchard, kas bija veltīts tobrīd lielpilsētā jau neeksistējošai mākslinieku vadītai telpai Orchard. Lai arī krietnā attālumā un funkcionējot pēc citiem nosacījumiem, šādu neskaitāmu telpu pastāvēšanas trauslums mākslas pārsātinātajā nozares infrastruktūrā nav mazāk aktuāls arī šeit un šodien. ĒDENES un īpaši Kim? nosaukumā ietvertā jautājuma griezumā ar pateicību vēršamies pie simtiem indivīdu, bez kuru palīdzības mūsu institucionālās jeb arhitektoniskās aprises netiktu nodrošinātas, un, kas būtiski, – netiku turpinātas. Šī nepārtrauktība tās dažādajās izpausmēs un (bez)limita darbošanās dzinuļa ĒDENES ietvaros priekšplānā tiecas virzīt daudz izplūdušākas formas, ko šoreiz neatbalsta baltā kuba sargājošais, bet vienlīdz ierobežojošais rāmis. Kim?, kas esi un kas tālāk.
Konceptuāli un saturiski ĒDENI jaunajā adresē varētu uzskatīt par efemēru, vēstures slāņus uzsūkušu izstādi-performanci, kurā mākslinieki mērķtiecīgi pēta (no)skaņu un revibrācijas sociālās telpas ietvaros un veidus, kā ar imersīvas mākslas palīdzību panākt drošas telpas sajūtu neapdzīvojamā interjerā. Viens no jautājumiem, būvējot ĒDENI, ir saistīts ar bažām tikt no tās izraidītiem, jo kārdinājums skaniskajam, sanošajam un vēsturisko reliktu pieredzošajam paģēr aizstāt vizuālo jeb radīt tā efektu
Dialogā ar autoriem Kim? 2024. gada festivāla tematisko arku iezīmē pievēršanās iluzorajiem pašreprezentācijas rīkiem, refleksijām par šodienas sabiedrību tās dažādajās izpausmēs, valdošajām ideoloģijām, publisko un privāto telpu. Te apvienojas jaunradīta skaņa un iekļaujošu pieredzi aktivizējoša instalācija (Evita Vasiļjeva), performatīvs radio signālus tverošs Ēdenes kabinets (Tīrkultūra), svaigi radīta vēsturiskas references saturoša videodarba pirmizrāde (Viktors Timofejevs), audiāli uzlādētu cilvēces agrīno arhitektonisko formu distopisks pārcēlums mūsdienās (Jonass Vendelīns un Evita Mandži), interjera apstākļos novietotas mūsdienu sabiedrības lielformāta klusējošas vanitas (Santa France), ēkas klejojumu rezultātā veidota vietai piesaistīta instalācija (Jānis Dzirnieks), tēlu veidošanas ilūzijas, sabiedrību, ideoloģiju un sevi pašu apcerošs video (Saņa Kantarovskis), pozitīvās-negatīvās telpas apcerošs, spocisks telpisks iekārtojums (Agate Tūna), priekšmetu, valodas, abstraktu formu un rutīnas vingrinājumos sakņota vietai piesaistīta instalācija (Laura Kaminskaite), skarbu sentimentu saturoša ieilgušo reģionālo konfliktu fiksējoša trausla liecība (Nikita Kadans), ritmisks ministāsts par koloniālās laupīšanas garīgajām sekām, sapludinātām ar zemi, debesīm, jūru, mītu un vietu (Sky Hopinka), kā arī dziļi intīmas, seksuāli uzlādētas kolektīvās enerģijas-atklāšanas performances laikā ievāktu objektu konstelācija (YBDG), savukārt tradicionālāku mediju – mazo formu glezniecību – ienesīs autora (Kaspars Groševs) iesāktā sērija par veco vīru kurš gāja-gāja, un nu jau ir atgriezies mājās – Ēdenē. Ekspozīcijas pieredzējumu papildin arī arhitektu biroja Vilnis Mičulis veidotais gaidāmās Ēdenes modelis, kas uzejams pastaigā pa izstādes telpām.