Par Kriša Salmaņa personālizstādi Rūgts
Konceptuāli skaidra, formās lakoniska un saturiski asi precīza, Kriša Salmaņa jaunākā personālizstāde iezīmē beznostalģisku un reizē estetizētu (aiz)gājušās, bet apziņā un mentalitātē nekur-tālu-neaizgājušās varas kritisku skatījumu. Izaicinot (pop)kultūrā iekavējušos tendenci flirtēt ar par slikti-labu gaumi uzskatīto postpadomju estētiku un naratīvu, Salmaņa izstāde ir bezsajūsmas ironija par nesenās pagātnes reliktiem – šodienas fiziskajām un intektuālām drupām. Tā ir emocionāls, neizpratnes un rūgtuma pilns stāstījums tiem, kas to spēj, vēlas vai ir gatavi nolasīt.
Krišs Salmanis stāsta:
Šī izstāde sakārtojās pāris stundu laikā, sākot ar 2022. gada 31. decembra vienpadsmitiem vakarā. Līdz rītam vairums darbu bija skaidri. Laikam jau bija krājušies.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu laimīgs. Man ir laimējies piedzimt tādā vietā un laikā, lai varētu mierīgi gūt labu izglītību, rast domubiedrus, darbu un atpūtu. Ar padomju dzīvi saskāros tieši tik, lai saprastu, kā mums ir veicies, no turienes izkļūstot. Runas par padomju mantojumu uztvēru kā vecu cilvēku gaušanos.
Pandēmijas laikā, ilgstoši uzturoties laukos, sāku ievērot balto ķieģeļu graustus, kas plok tīrumos, muižu kompleksos, ceļu krustojumos. Un sapratu, ka mans padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi. Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību. Šī atjauta ļāva saprast līdz tam uz nabadzības atbildību noveltos plastmasas logus jūgendstila ēkās un riģipša arkas blokmāju dzīvokļos. Padomju mantojums ir arī dzīve simbolu pasaulē. Vieni liek ziedus pie pieminekļiem, kurus otri pēc tam nojauc. Kad nežēlīga un asiņaina gada noslēgumā vieni turpina priecāties pēc Maskavas laika un otri stundu vēlāk šauj pa ukraiņu bēgļu traumām, tad nākas atzīt, ka mūsu vaina ir dziļāka par tīri estētisku.
Par Filipa Pīlekera personālizstādi
Izstādei Kim? Filips Pīlekers ir radījis jaunu digitālu videodarbu, kas būs skatāms gan tiešsaistē, gan izstāžu telpā. Tas atdarina populāro YouTube žanru, kas pazīstams kā lo-fi un kurā jau esoši klipi no multiplikācijas filmām, nereti japāņu anime, tiek izmantoti kā vizuālais materiāls garām pleilistēm ar mierīgu mūziku, kas paredzēta kā fons citām aktivitātēm, piemēram, lasīšanai vai mācībām.
Lai video izskatītos pārliecinoši, Pīlekers YouTube kanālam un ierakstu kompānijai The Jazz Hope Cafe, kas specializējas lo-fi mūzikā, kā arī Hanojā bāzētajai animācijas studijai Nam Hai Art Design Company pasūtīja jaunu video, kurā attēlota izdomāta aina no Kim?, sniedzot iespēju uz šo institūciju paraudzīties citādāk – burtiski kā uz multfilmu.