Jebkuras idejas aizsākums ir klusums. Ideja ietriecas klusumā kā meteorīts, vai piepeld tam klāt lēnām un mierīgi kā kuģis. Klusums ideju absorbē, iesūc sevī, apstrādā un tad atgrūž to no sevis kā troksni. Amerikāņu dzejniece un intelektuāle Adriēna Riča (Adrienne Rich, 1929-2012) rakstījusi, ka radīšanas impulss sākas klusuma tunelī, bet Pols Gudmens (Paul Goodman, 1911- 1972) savulaik apcerējis deviņas klusuma dabas (tostarp mēmo un apātisko, snaudošo klusumu; muzikālo klusumu; dzīvo modras uztveres klusumu). Klusumam ir dažādas dabas, kuras var raksturot arī kā kontrastos balstītus priekšstatus. Tukšums pret pārpilnību. Dziļums pret plakni. Sākums pret beigām. Miers pret bailēm. Šī koncepta nozīme un saturs mainās līdz ar kontekstu, turklāt precīza klusuma dabas definīcija mums katram ir cita.
Dažādu paaudžu un nozaru dizaineri ir aicināti definēt savas attiecības ar klusumu, paužot to gan ekspozīcijā iekļautā darba materialitātē, gan idejiskā atbruņotībā. Savukārt koncertzāle ir telpa, kurā skaņas funkcija ieņem visbūtiskāko lomu - izstādes kontekstā tā izaicina pakļaut kontrastus un, ar dizaina objektu starpniecību, radīt nosacītus klusuma punktus vai meditatīvas pieturas. Citiem vārdiem sakot, norobežoties no apkārtējās vides un sadzirdēt klusumu komunikācijā ar dizainu.