gadsimta 60. gadiem līdz 1991. gadam. Izstāde uzjunda domas par daudzveidīgajiem rokrakstiem, meklējumiem, mākslinieka statusu un vēsturisko kontekstu, kad darbus no izstādēm un māksliniekiem iepirka LPSR Mākslas fonds, veidojot kolekciju, kas tagad ir LMS muzeja krājums. Leonīda Āriņa daudzskaitlīgais mākslas darbu eksponējums ir kā izstādes vizuālais un garīgais centrs. Viņa gleznas ar atšķirīgo kompozīcijas izjūtu, kas aizgūta no postimpresionistiem, un kontrastējošie krāstoņi ar franču fovisma ietekmi ir kā savdabīgi dialoga uzturētāji ar citiem mākslas darbiem, kuru oriģinālā un atšķirīgā mākslas valodas stilistika tomēr rada vienojošu koptoni – latviešu nacionālo glezniecību. Vizuālā realitāte un tās motīvi – ainava, klusā daba, cilvēku figūras un krāsu pašvērtība kā glezniecības pamats no niansētiem toņiem Imanta Vecozola dabos līdz emocionālai triepiena atraisītībai Induļa Zariņa glezniecībā, ir izstādes raksturlielumi. Tie, savukārt, rosina domas, vērojot Imanta Vecozola, Ivara Heinrihsona, Jāzepa Pīgožņa, Birutas Delles, Ilzes Strekāvinas, Ivara Muižuļa darbus, kuri vedina salīdzināt autoru toreizējo sniegumu ar viņu radošo darbību mūsdienās.
Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājuma izstāde Latvijas glezniecības aspekti
Izstādi ievada Jāzepa Pīgožņa trīs ainavu gleznojumi, kas vizuāli ir ļoti atšķirīgi: tumši smagnējais “Negaiss virs Daugavas”, spilgti krāsainā “Gaismas spēle” un pastelīgi niansētos toņos gleznotais “Ezera līcis”. Šie darbi uzrāda ne tikai mākslinieka atšķirīgos meklējumus, bet arī Latvijas Mākslinieku savienības muzeja glezniecības kolekcijas dažādos aspektus, kuri reprezentē laika posmu no 20.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.