Vizuālā māksla – pārsteidzoša parādība, kas bijusi klātesoša veidojoties un attīstoties cilvēku civilizācijām, kas mums ir pazīstama līdzās tādiem jēdzieniem kā valsts un īpašums, lopkopība un zemkopība. Māksla kļuva par nozīmīgu liecību, izpausmes veidu un sabiedrības dzīves neatņemamu sastāvdaļu jau agrīnākajos attīstības posmos: dzima un nostiprinās tradīcija radošās prasmes nodot no viena cilvēka uz otru, radās mentori, skolotāji un skolēni, meistari un mācekļi. Civilizācijas attīstības gaitā, veidojās skolas kā atsevišķs izaugsmes resurss. Tā, piemēram, Platons savā brīvajā laikā pulcēja klausītājus un nodeva viņiem savu pieredzi un zināšanas, savukārt senajā Ēģiptē bērniem skolās mācīja zīmēt.
Īstu uzplaukumu nesa Renesanses laikmets. Vizuālā māksla no vienkāršas apkārtējās pasaules atspoguļošanas un reliģijas atribūta izauga par matemātikai un fizikai līdzvērtīgu zinātni. Tieši šajā laikā pie diženiem meistariem viņu darbnīcās mācekļi jau no mazotnes sāk dzīvot, strādāt un apgūt glezniecību.
Viens no slavenākajiem ģeniāla skolotāja un ne mazāk ģeniāla skolnieka piemēriem kvatričento posmā – Filippo Lippi un viņa skolnieks Sandro Botičelli. 1464. gadā Botičelli sāka mācīties pie Lippi un ar savu talantu iekaroja mīlestību un cieņu, vēlāk sasniedzot absolūti jaunu mākslinieciskās meistarības līmeni. Vēl viens skolotāja un skolnieka tandēma piemērs ir no Baroka laika – Pīters Pauls Rubenss un Antuāns van Deiks. Skolnieks sasniedza tik augstu meistarības virtuozitāti, ka Rubenss dažkārt nespēja atšķirt savus no jaunā protežē darbiem. Pateicoties savam darbam un traktātiem par mākslu, Apgaismības laikmeta meistari lika pamatus profesionālu mācību iestāžu dibināšanai. Pirmās mākslas akadēmijas Rietumeiropā tiek atvērtas XVI gadsimta otrajā pusē. Studenti ieguva augsti kvalificētu un daudzpusīgu izglītību un absolvēja mācību iestādes jau kā pieredzējuši gleznotāji. Mākslas akadēmijas attīstījās un pilnveidojās, mainījās mākslinieku paaudzes, bet tradīcija nodot tālāk mākslinieciskās iemaņas saglabājās nemainīgi un nonāca pie mūsdienu māksliniekiem, kuri tāpat kā viņu priekšgājēji, mācās pie sava laika talantīgajiem meistariem.
Mūsdienu pasaulē glezniecības mācīšanas tradīcija saglabājusies ne tikai profesionālu mācību iestāžu sienās, bet arī kā skolotāja personiskās pieredzes nodošana audzēknim mākslinieka darbnīcas telpās. Šāda parādība nebūt nav reta un mūsuprāt izdzīvojusi tieši pateicoties cilvēkiem ar radošo potenciālu, kuri tiecas pārņemt to iemīļoto mākslinieku meistarību un pieredzi, kuru daiļrade saskan ar viņu pašu personisko izpratni par glezniecību.
Izstādē pārstāvēti tādi mākslinieki kā Ilze Laizāne, Dmitrijs Lavrentjevs, Zane Balode, Nikolajs Krivošeins, Dita Lūse, Nukzars Paksadze, Tālivaldis Muzikants, Ieva Muzikante, Nele Zirnīte, Vadims Markevičs, Katrīna Taivāne, Roberts Diners un viņu talantīgie sekotāji.
Izstādes kuratore: kulturoloģe Darja Samarina.