Mišels Kasteņē. Asfodeles
„Es esmu uz kalna. Es esmu viens uz klints, kas noklāta ar ziediem, un nepārtraukti pūš vējš. Es esmu uzvilcis audeklu pa visu sienu. Katru rītu es uzgleznoju vienu līniju. Es dzīvoju pilnīgā askēzē un gaidu sava priekšmeta parādīšanos. Esmu uzgleznojis daudz ainavu, ko esmu iznīcinājis. Es meklēju kaut ko citu...
Un kādu rītu viss kalns ir noklāts ar asfodelu ziediem. Es salasu dažus ziedus, pagatavoju tos un apēdu. Agrīnajā sengrieķu filozofijā runāja par divu veidu filozofiem – tiem, kuriem vajadzēja civilizāciju, kas tos pabarotu, un tiem, kas varēja pārtikt no asfodelu ziediem. Es piederu pie pēdējiem,” stāsta Mišels Kasteņē.
Mišela Kasteņē izstādi Asfodeles pavada Agneses Gailes-Irbes eseja Kalni un ziedi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.