Izstādes kuratore Jana Rāve: “Vārds aizjūra skaidrojams kā teritorija, apvidus aiz jūras. Tas liek domāt par kaut ko neaizsniedzamu, taču izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem paveicās – viņi izsapņoja šo sapni. Izstādē tiecos atklāt, kāds bijis katra mākslinieka kārotais, eksotiskais, mistiskais, brīnumu pilnais galamērķis un kā tas ietekmējis viņa turpmāko daiļrades attīstību.”
Daļa izstādei izvēlēto latviešu mākslinieku iepazinuši Eiropas dienvidu zemju bagāto kultūras mantojumu, izbaudījuši piesātināto krāsainību un dzīves svinēšanas izjūtu. Pirmā modernisma māksliniece Latvijā Aleksandra Beļcova savulaik izbaudījusi Francijas dienvidu piekrastes klimata burvību un Montekarlo azartspēļu atmosfēru. Latvijas slavenākais itālis Niklāvs Strunke dzīves lielāko daļu pavadījis starp Romu, Florenci un Kapri, kas māksliniekam ļāva sajust pasaules mākslas elpu, eleganti akcentējot savu latvisko identitāti. Arī Ludolfs Liberts mīlējis Venēcijas pasakaino atmosfēru, lagūnu un Lielo kanālu ar tā zaļajiem ūdeņiem, kuros atspoguļojas marmora pilis un baznīcas.
Taču ko pamācīties mums ir arī no ziemeļu kaimiņiem somiem, kā savulaik uzsvēra Janis Rozentāls. Jau studiju laikā, apmeklējot Somiju, viņš jūsmoja par tās mežonīgo dabu un mākslas tendencēm. Savukārt Ādolfam Zārdiņam nerealizētais ceļojums pārtapa iedomātu scenogrāfijas skatu vīzijās.