Par izstādi Trīs gaisma mākslas zinātniece Ingrīda Burāne saka: “Mākslinieku Anetes Kalniņas un Jura Jurjāna glezniecības ekspozīcijas ir vērtīgs atklājums pat labiem viņu radošā darba un Latvijas mākslas pazinējiem. Vairāku iemeslu dēļ, kurus katrs skatītājs var izvēlēties atbilstoši savām zināšanām un izpratnei.
Aizvien ir rosinoši un pārsteidzoši, kā pat zināmi darbi, gleznieciskās vērtības, atsevišķu tēmu nolasījumi un interpretācijas uzrunā nebijušā kārtojumā un nolasījumā, gaismas maiņu spēlēs un noskaņu mijās. Turklāt šajā gadījumā papildus kairinājums, kā veidojas mākslas attiecības starp Meistaru un viņa audzēkni.
Gleznotājs Juris Jurjāns pieder paaudzei, kura iepriekšējā gadsimta sešdesmitajos gados būtiski mainīja Latvijas mākslas gaitu: radot un papildinot tēmu un izteiksmes līdzekļu izmantojumu, balstoties uz jaunatklājumiem, pieteikumiem pasaules mākslas virzienos, tehnoloģiskajās iespējās. Varētu teikt, ka tā bija paaudze, kura, atsaucoties savu pedagogu rosinājumiem, manifestēja 20. gadsimta pirmās puses būtiskākās vērtības: interesi par krāsas, toņu salikumu neizsmeļamību, kompozīciju un žanru daudzveidību, ritmu, laukumu, zīmējuma, kā arī citu izteiksmes līdzekļu bagātināšanu. Tā bija paaudze, kura atjaunoja mākslā būtiskāko: emocionalitāti, intimitāti un sarunu ar katru cilvēku.
Juris Jurjāns neapšaubāmi bija viens no šīs paaudzes līderiem. Gan ar savu individuālo stabilitāti glezniecībā, gan sabiedriskajā darbā, gan pedagoga pienākumos Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš gadu desmitus kalpoja kā profesors. Raksturojot viņa personības būtību (tā vienmēr ir dzinulis un radoša darba atslēga arī profesionālajā jomā), var sacīt, ka mākslinieka nesavtība un izšķērdība nolasāma ik uz soļa. Kā dzīvē, tā mākslā. Kungs un kalps vienlaikus. Sev un visiem. Arī vienlaikus. Iespējams, tāpēc viņš ir spējis pietuvoties cilvēku, notikumu, Lielās Kārtības dziļākajām, patiesākajām norisēm un iemantojis nepārtrauktu skatītāju uzmanību, atzinību gadu desmitus.
Trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgā gleznotāja Anete Kalniņa radošumu izsaka kodos, kuri kopīgi tiem, kas izglītību un pirmos impulsus pastāvēšanai mākslā guva Latvijas atjaunotās neatkarības gados. Citas iespējas, raksturs, izteiksmes veids. Atšķirīgs skatījums uz profesionālo gājumu, piepildījumu. No sava pedagoga un pieredzējušā Meistara mantojusi harmonijas meklējumus, interesi par noskaņu atklāsmi, dvēseles stāvokļiem tikai ar krāsas spēku, intensitāti vai gluži pretēji – klusinājumu. Dzīvās dabas norises, detaļas, ainavas izpēte kļūst par abstraktu laukumu kārtojumiem vai poētiskām norādēm par motīva izvēli. Gleznojumi var rosināt iztēli, fantāzijas, emocionālu pārdzīvojumu. Pati māksliniece savas vietas, laika, telpas īstenojumus formulējusi īsi: Klusumā runā sirds.
Izstāde ir divu atšķirīgu mākslinieku darbu satikšanās. Saskarsmes, sarunas iespējamība. Mūsu ziņā – sadzirdēt, saprast, uztvert glezniecības dialoga jaunatklāsmes”.
Savukārt, Siljas Pogules tekstildarbu izstādi Modulāro saldumu kolekcija mākslas zinātniece Inga Šteimane raksturo šādi: Pēc tradīcijas ar saldu mākslā apzīmē kaut ko pārspīlēti izskaistinātu, jūtelīgu vai banālu. Skaidru likumu nav, taču par gleznu, skulptūru, dzejoli vai dziesmu mēdz teikt: pārāk salds, un citi tam piekrīt vai iebilst. Modulārajā saldumu kolekcijā saldums radies citādi - tas ir mākslinieces Siljas Pogules apzināti izcelts no garšu un sajūtu pasaules, nolikts uzmanības centrā un apcerēts kā vairāk vai mazāk uzstājīga vēlme. Tas ir izcelts arī no valodas pasaules emocionālai vai kritiskai aplūkošanai - apēst kaut ko saldu, dzīvot saldi, saldi aizmigt un sapņot vai gremdēties saldās atmiņās. No dzīves plūduma un ikdienas lietojuma savrupinātais saldums ir koncentrēts, savā ziņā pārspīlēts un norāda, ka māksliniece Silja Pogule saldumu uzlūko konceptuāli. Saldums ir atslēga, saldums ir stāsts un saldums ir noskaņas vadmotīvs izstādei. Tā tas bija arī Siljas Pogules personālizstādē Laime (2015), kurā varēja aplūkot gleznotu konditoreju - trīsstāvu tortes, putukrējuma krāvumus ar zemenēm, klāt vēl eksotiskus zvērus un augus. Toreiz tas bija komiskāk, provocējošāk, ironiskāk. Šoreiz, Modulārajā saldumu kolekcijā, saldums maigi iesūcas mīkstajās vilnas bārkstīs un košajās krāsās. Tas harmoniski plūst pa taftinga tehnikā veidoto dekoratīvo formu lēzenajiem noapaļojumiem un krājas apļos, līkumos un vijumos.
Modulārā saldumu kolekcija ir dekoratīvas tekstilgleznas, kuras var savietot kā moduļus lielākā formā. Bet katra moduļa kompozīcijā ir strukūras, kas atkārtojas kā abstrakti, deformēti apļi, dinamiski vijumi vai stilizēti motīvi no dabas - kaut kas ainavisks un figurāls arī ir sastopams Siljas Pogules taftingos. Darbu forma atsauc atmiņā Art Deco neremdināmo greznību no 1920. - 30. gadu mākslas, kā arī 1950. un 60. gadu ritmizācijas tendences, kas līdzvērtīgās vienībās pārvērta cilvēkus, lietas, ainavu motīvus un abstrakti domājamus laukumus, piešķirot tiem industriālu raksturu. Lai gan unikālas un darinātas ar rokām, Siljas Pogules taftinga tekstilgleznas veidotas arī ar ierīci, ko darbina kompresors, kas daļēji automatizē veidu, kā vilnas dzija tiek piestiprināta audekla pamatnei. Šis process, kurā siltajam, intuitīvajam un lēni meditatīvajam rokdarbam pievienota vēsā, pragmatiskā un popsīgi straujā mašīntehnika, piešķir Modulārajai saldumu kolekcijai unikālu raksturu - vieglumu un atvērtību. Modulārā saldumu kolekcija ir pārsteigumu, apgalvojumu un jautājumu kolekcija, kuru katrs var brīvi izmantot sava saldumu arhīva pārcilāšanai, modelēšanai un papildināšanai.