Izstāde ir veltījums mājas saimniecei Olgai, kas jaunībā Jaunjelgavā bija iemācījusies šūt un strādāt rokdarbus un turpmāk savu māju rotājusi ar pašas darinātiem gan izšūtiem, gan mežģīņu galdautiem un citiem rokdarbiem, kas redzami arī muzeja memoriālajā ekspozīcijā.
19. gs. beigās Latvijas laukos kļuva populāra dažādu biedrību un dāmu komiteju kustība, tika dibinātas mājturības skolas, kur ievērojama vieta bija dažādu rokdarbu, arī mežģīņu darināšanas apmācībai. Mežģīnes kļuva ārkārtīgi populāras, tika darināti mežģīņu aizkari, sedziņas un galdauti, ar mežģīnēm tika izrotāta gultasveļa, tās tika izmantotas apģērba rotāšanai.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija kļuva par brīvu un suverēnu valsti, sākās nacionālā pacēluma vilnis – tika veikti etnogrāfiski pētījumi, darināti autentiski tautastērpi. Šajā laikā latviešu sievietes lepnums bija pašas izgatavots sava novada tautastērps, kuru valkāja godos. Atsākās rokdarbu kursi gan pilsētās, gan laukos. Nozīmīgs informācijas avots bija dažādas rokdarbu paraugu grāmatas ar darināšanas tehniku aprakstiem, publikācijas periodiskajos preses izdevumos. Lai gan lielākoties tie bija pārpublicējumi no ārvalstu, galvenokārt vācu, žurnāliem, latviešu sievietes, darinot mežģīnes, bieži izmantoja latviešu ģeometriskos ornamentus.
Šajā izstādē apskatāmās mežģīnes darinātas galvenokārt lauku mājās, kur ikviena meita gatavoja pūru ar tekstilijām visai nākamajai dzīvei. Tika noausti vilnas un linu audekli apģērbiem, gultasveļai, dvieļiem. Gatavos izstrādājumus rotāja ar pašdarinātām mežģīnēm.