Sigitas Daugules gleznu izstāde "Fasādes un struktūras"

Sigita Daugule (1971) kļūst patstāvīga un sarīko pirmo personālizstādi 1998. gadā. Viņu ievēro un slavē par dziļumu, ko viņa protot piešķirt ikdienišķām lietām. Kopš paša sākuma Dauguli daudzina par kontrastu vērienu, norādot, ka "viņas darbos savijas spēks un trauslums, skarbums un romantika, brutalitāte un maigums” 2. Daugule uzsver – 1999. gadā iegūtā KulturKontakt stipendija, kas ļāva pusgadu dzīvot un strādāt Vīnē, „pilnīgi noteikti deva man iespēju kļūt par to, kas es esmu”. Daugules gleznas attīstās telpiski, tīrais tuvums kļūst nozīmīgs līdzās tāluma un tuvuma kontrastam vienā gleznā.  Kontrastu un pretstatu sarakstu var turpināt – Daugules abstraktās, ar krāsu piedzītās un elitārās faktūras tomēr ir cēlušās no ielas, viņas urbāno fotoarhīvu, kas top, krājot materiālus gleznām, varētu reiz izstādīt līdzīgi kā Gerharda Rihtera fotoarhīvu parādīja Documenta X (1997) – kā melno kasti. Tāds gājiens – fotogrāfijas ar ķiņķēziņiem uz ēku sienām un laika zoba lupinātas durvis – atraisītu skatītāju mēles, taču, kā jau sacīts, glezna nav pastkarte. Glezna nav arī fotogrāfija, pat ja gleznošanas veidu sauc par fotoreālismu. Daugules glezniecība ir tālu no fotoreālisma tradicionālā izpratnē, kad autors „glezno pēc fotogrāfijas”, tomēr tai var piedēvēt sporādiska fotoreālisma īpašības, jo tādas tur ir.  Par saikni ar dabu gleznā tradicionāli signalizē horizonts. Daugule „Fasādēs un struktūrās” (sava veida kultūrainavās) iztiek bez horizonta un tāpēc reālisma diskurss viņas mākslu uzreiz nenoķer. Toties abstraktā māksla ir visai uzstājīga Daugules glezniecības skaidrotāja no pirmā skata. Pēc laika jāsecina, ka „Fasādes un struktūras” var aplūkot abos vēsturiskajos uzskatos – gan kā dabu, ko transkribējis mākslinieks, gan kā abstrakti sacerētu gleznu.  Sigitas Daugules gleznas paradoksālā veidā iedarbojas uz cilvēka vibrotaktīlo uztveri līdzīgi kā mūzika. Viņas glezniecības „simfoniskā” faktūra veidojas no gleznas struktūras, kuru māksliniece būvē, apskaužamā intuitīvā nekļūdīgumā sekojot formas paškustībai no pagleznojuma līdz virsmas pigmenta putekļiem. Visbiežāk viņa paglezno ar angļu sarkano, bet ir arī dzeltenā nededzinātā sjenna, jo, kā teicis Indulis Zariņš, uz balta audekla gleznojot tikai muļķi. „Pelēkā” un „melnā” neskaitāmās nianses veido krāsas – brūnie, zilie, violetie, okeri. Izvirzot jautājumu, cik izrēķināts ir Daugules gleznu vibrotaktīlais iedarbīgums, cik mērķtiecīgi tas ir (vai nav) virzīts pretī skatītāja uztverei, mēs varētu spriest par modernā vai klasiskā pārsvaru viņas mākslā. „Psihoanalīze” vai dabisks izteiksmīgums? Moderna prezentācija vai klasiska ekspresija? Sapīšanās ar Freidu vai pirmatnējs „dievišķums/raganīgums”? Neesmu dzirdējusi, ka otu Daugule salīdzina ar fallisko simbolu, bet varbūt atbildi atrast palīdzēs nākamā doma. Par spīti citu – netēlojošu – mākslas konceptu attīstībai, gleznotājiem un glezniecībai arī mūsdienās piemēro „piktoriālās inteliģences” jeb tēlotspējas kritērijus. Tas ir kaut kas tāds, kas gleznotājam jāprot no seniem laikiem, ja viņš ir nopietns. Sigita Daugule komplimentus no dzīvajiem klasiķiem izpelnās tieši ar to, ka tēlotspējas talants viņai piemīt. Saskaroties ar glezniecības lēnumu un publikas nezināšanu, bet prasīgumu pēc arvien jaunām un „interesantām” gleznām, laikmetīgie gleznotāji rīkojas dažādi: ir radikāli „garlaicīgie”, kas neliekas ne zinis par pūļa problēmām, un ir izmisīgie sekotāji (pūlim). Sigita Daugule arī šajā ziņā rīkojas ar kontrastiem un glezniecisko inteliģenci „atsvaidzina” ar pagalma jokiem. Glezna – glezniecībai, joki – balvā.   Vislabākais joks Daugulei tomēr sanācis ar sirreālistiem: pikants, diskursīvs, bet ļoti kulturāls. Ir feministiska kritika, kas dēvē sirreālistus par sieviešu nīdējiem, nedaudz vulgarizējot, par vecpuišiem, kuru darbos samocītie sieviešu ķermeņi esot kā alkas atriebt kastrēšanas draudus... Daugules „Kaut kas” (2012) ar nogriezto galvu ir draudzīgs sveiciens, ko 21. gadsimts sūta trakajiem modernistiem. Dialektika. Sigita Daugule ieguvusi mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas I. Zariņa un A. Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā (1998). Ar KulturKontakt stipendiju 1999. gadā dzīvo un strādā Vīnē. 2008. gadā viņas glezna iegūst "Gada gleznas” prēmiju "Swedbank" un Agijas Sūnas galerijas rīkotajā konkursā. 2010. gadā Sigita Daugule strādā Muzeju kvartālā Vīne ar quartier 21 stipendiju. Mākslinieces darbus izstāda Seywald galerija Zalcburgā un Ulrike Hrobsky galerija Vīnē, Agijas Sūnas galerija Latvijā. Darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Personālizstādē „Fasādes un struktūras” Rīgas Mākslas Telpā izstādītas 17 Sigitas Daugules gleznas. (Inga Šteimane)1 Marlene Dumas „Woman and Painting”. Parkett 37, 19932 Helēna Heinrihsone par Sigitu Dauguli, 2009