Ekspozīcijas centrā atrodas triptihs Perfektā mīlestība. Pēdējās vakariņas – veltījums komunistiskā terora upuriem, gulaga bērniem un vēstījums par Dieva sargājošo klātbūtni arī dzīves pabērnu likteņos. Mākslas darba tapšanas impulss bija autores rokās nonākusi fotogrāfija, kurā redzami bērnu namā nonākušie politiski represēto bērni. Apvienojot šo emocionālo liecību par padomju totalitārismu ar Leonardo da Vinči freskas Svētais vakarēdiens tēmu un kompozīciju, glezna ir tapusi kā Vitas Lukstiņas maģistra darbs Latvijas Mākslas akadēmijā un 2019. gadā ieguvusi pirmo godalgu XII Florences biennālē, kas bija veltīta Leonardo da Vinči nāves 500. gadadienai. Māksliniece par šo gleznu raksta: “Gulaga bērni reprezentē cietušos bērnus, visus represiju laiku upurus un arī mūs visus. Neviens netiek aizmirsts un atstāts. (..) Viens no svarīgākajiem vēstījumiem visam darbam kopumā – cerība ir vienmēr, un katrs cilvēks ir vērtīgs un cienīgs. Mēs tiekam mīlēti ar mīlestību, ko nesaprotam un varbūt neredzam, un tieši vistumšākajā naktī mūsos iedegas cerības un ticības liesma.”
Gleznā Perfektā mīlestība ietverto ideju turpina virkne citu darbu: Mīkla (2022), Dienišķā maize (2018), Gaisma dvēselē (2022) u. c., saglabājot māksliniecei raksturīgo reālistiskās glezniecības ievirzi. Tajos akcentēti mākslinieces iemīļoti motīvi: maize un cilvēka rokas, kā simbols, kas vēsta par garīgo piepildījumu, ģimeniskumu un darbu. Vita Lukstiņa saka: “Mani interesē stāsti, kuri vēsta par cilvēkiem, kas ir pārvarējuši grūtus laikus un izdzīvojuši. Ar portretiem vēlos parādīt, ka dzīve nav viegla, bet tajā pašā laikā tā ir skaista. (..). Tā ir realitāte un patiesība, dzīves autentiskums. Man ir svarīgi, lai tas būtu īsts.”