Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Režisors Māris Maskalāns: Visi mēs piedzīvosim beigas

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā 22. oktobrī plkst. 18. 30 kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos režisora Māra Maskalāna dokumentālā filma Beigas, kuras centrā ir četri varoņi

Varoņu vidū ir mākslinieks Kristians Brekte, astronome Anna Gintere, dabas pazinējs Ilmārs Tīrmanis un malakologs, taksidermists Edgars Dreijers. Viņu darbs, realitāte, sadzīve, radošā darbība un fantāzijas viņiem biežāk atgādina par nāves klātbūtni mūsu dzīvē nekā lielākajai daļai cilvēku, kas ir aizņemti ar ikdienu un aizmirst "memento mori" esamību. "Filmas iekšējo struktūru veido dabas un cilvēka, kā arī nāves un dzīvības savstarpējā mijiedarbība, kas iedalās pragmatiski racionālajā un emocionāli iracionālajā noskaņā un darbībā. Abas šīs filmas vadlīnijas savstarpēji papildina viena otru, savelkot kopā mūsu varoņu savdabīgo dzīves filozofiju, kosmosu un mirušo dzīvnieku pasauli, kurā patiesībā norisinās daudz vairāk dzīvības, nekā varam iedomāties. Katram ir savas bailes, dēmoni, un... katram būs pēdējā minūte pirms nāves," saka Māris Maskalāns.

Kā radās ideja veidot dokumentālo filmu Beigas?

Producents Uldis Cekulis teica, ka dabas pētniekam Ilmāram Tīrmanim, kurš ir viens no varoņiem un kuru mēs pazīstam jau gadu desmitiem, ir radusies doma izveidot dokumentālo filmu par procesiem, kas notiek ar un pie mirušiem dzīvniekiem jeb maitām, un jautāja, vai es vēlētos kļūt par tās režisoru. Tālāk seko garš stāsts. Filmēšanu pie beigtiem dzīvniekiem dabas filmētāji visā pasaulē izmanto kā drošu paņēmienu, lai sasniegtu rezultātu: ja tu noliec beigtu briedi kādā konkrētā vietā, agrāk vai vēlāk tur parādīsies dažādi kukaiņi un kāpuri un ieradīsies ērgļi, lapsas, jenotsuņi vai citi dzīvnieki, kas nāks paēst. Man šķita, ka tas ir pārāk vienkārši, tāpēc mēs sākām ģenerēt domu, kādā virzienā to pagriezt. Tas kļuva par vairāku gadu procesu, kurā zobratiņi mūsu galvās griezās un svieda ārā dažādus variantus, kādai šai dokumentālajai filmai vajadzētu būt, lai tas nebūtu populārzinātnisks darbs, kam, protams, būtu izglītojoša vērtība, bet mēs vēlējamies filmā vairāk sociālu un māksliniecisku slāni. Tā pamazām šis projekts apauga ar dažādām idejām un varoņiem.

Nekāds National Geographic?

Ja mēs skatāmies reāli un kritiski, dabas filmēšanā mēs neesam ne tik talantīgi kā National Geographic, ne arī tik bagāti kā National Geographic. Mēs izveidotu subproduktu, ko neviens negribētu iegādāties un izrādīt.

Kā jūs izvēlējāties savas dokumentālās filmas varoņus?

Es nenoguršu atkārtot, ka esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem varoņiem, kas piekrita piedalīties šajā dokumentālajā filmā, jo nāves tēma ir intīma un vispār piedalīties dokumentālā filmā ir jābūt drosmei. Sākotnēji bija ideja, ka Ilmārs Tīrmanis varētu būt vienīgais varonis, bet dažādu iemeslu dēļ tas nerealizējās. Mēs piesaistījām rakstnieku Paulu Bankovski kā scenārija līdzautoru. Jau visiem kopā sēžot un prātojot, mēs nonācām pie nākamajiem varoņiem. Pirms tam man bija radusies doma par Kristianu Brekti, bet man tas šķita pārāk banāli. Ceru, ka viņš neapvainosies, viņš ir brīnišķīgs cilvēks un supertalantīgs mākslinieks, bet ir izveidojusies klišeja – kur ir kauli un kaut kas beigts, tur ir Kristians Brekte –, tāpēc es šaubījos, bet arī Paulam Bankovskim bija radusies tāda doma, tāpēc nolēmām izmēģināt, un mūsu komandai pievienojās Kristians Brekte. Jau pēc tam Pauls Bankovskis atcerējās, ka viņš internetā ir lasījis kāda zoologa ierakstus, ka viņš izbāž dzīvniekus un nevar atrast arsēnu, ar ko apstrādāt to ādu, un vēl visādus dīvainus piedzīvojumus ar gliemežiem. Sapratu, ka zinu šo cilvēku, jo pats grozos biologu aprindās, – es biju viņu redzējis pa gabalu un dzirdējis stāstus par viņu kā kolorītu personību. Piezvanīju Edgaram Dreijeram, stādījos priekšā un izstāstīju ideju: "Vai tu būtu ar mieru piedalīties?" – "Jā!" Tieši tik vienkārši! Mēs iepazīstinājām ar šo varoņu kodolu producentu, kurš sacīja, ka vajag sievieti un kosmosu, lai izvērstu šo tēmu plašāk. Man uzreiz bija skaidrs, ka ir jāvēršas pie Annas Ginteres, ar kuru es biju saskāries citas filmēšanas laikā (viņa ir Suntažu StarSpace observatorijas saimniece). Viņa ar vīru Arni sevi uzskata par astronomijas entuziastiem, bet, manuprāt, viņi varētu būt vadošie Latvijas astronomi, kas darījuši ārkārtīgi daudz tās popularizēšanā. Tāpat kā pārējie varoņi, arī viņi īsti nezināja, uz ko parakstās, bet atbildēja: "Ja tev vajag, brauc un filmē!"

Kristians Brekte ir kļuvis par visu stāstu vienojošo elementu.

Veidojot dokumentālo filmu, tu raksti scenāriju un domā, kā visi sižeti un varoņi varētu saiet kopā vienotā stāstā. Kristians Brekte nenoliedzami ir spilgta personība, viņam ir pieredze publiskā izpausmē, un viņš nemulst kameras priekšā. Viņš ir komunikabls un harismātisks cilvēks, kurš uzreiz spēj atrast kopīgu valodu ar svešiem cilvēkiem. Kristianu Brekti patiesi interesē tas, ko dara pārējie filmas varoņi. Viņš pats ir dabas cilvēks.

Kad jūs filmējat pie Edgara Dreijera un pa logu ir redzamas citas daudzstāvu mājas, ikdienas un nāves tuvums ir tik izteikts.

Man ir patīkami, ka skatītāji ierauga dokumentālajā filmā kaut ko tādu, kas ir izveidojies varbūt pat nejauši. Jā, Edgars Dreijers no visiem varoņiem dzīvo nāvei vistuvāk, sānu pie sāna, kā viņš pats saka, nemaz nav tik daudz cilvēku, kuri ar to saskartos tik daudz un bieži – divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.

Uz sava balkona vai savā ledusskapī.

Tas ir kā sava veida simbols. Tiem vienmēr nav jābūt caurspīdīgiem trauciņiem ar kailgliemežu preparātiem vai izbāztiem dzīvniekiem – dzīvojot daudzstāvu mājā, tu nekad nezini, kurā brīdī, kurā vietā kāds no taviem kaimiņiem tiešā vai netiešā veidā saskaras ar nāvi. Kamēr mēs izdzīvojam savu rutīnu, tikmēr kaut kas var notikt vai notiek.

Vai šīs filmas veidošanas procesā jums pašam mainījās attieksme pret nāvi?

Veidojot dokumentālu filmu un esot kameras otrā pusē, uztvere ir nedaudz citādāka un es kā režisors un operators vairāk domāju par filmēšanas lietām nekā mēģinu saprast, kā mainās mana attieksme pret nāvi. Protams, pirms filmēšanas es iedziļinājos materiālā, bet šajā gadījumā es nepievērsos cilvēka nāvei un tāpēc nepiesaistīju mediķus, garīdzniekus vai filosofus, kas varētu mainīt redzējumu par nāvi, tajā skaitā arī man. Mani interesēja, ko domā izvēlētie varoņi un kā viņi uztver notiekošos procesus.

Viņi paši zina, kas ar viņiem notiks pēc nāves. "Es zinu, kas ar mani notiks. Es esmu biologs," saka Ilmārs Tīrmanis.

Jā, es katram varonim jautāju, kas notiks ar viņu pēc nāves. Kristians Brekte teica, ja viņa ķermenis atbilstu nosacījumiem, viņš to varētu veltīt mācību procesam vai vismaz kādu gabaliņu no sevis, piemēram, ādas paraugu ar tetovējumu, ko viņš pats sev ir uztaisījis.

Filmā ir parādīts, kā Ilmārs Tīrmanis gatavojas fotografēšanai dabā. Varbūt jūs no viņa kaut ko mācījāties?

Ja mēs runājam plašāk, es no visiem varoņiem esmu mācījies nenoguris, jo katrs no viņiem savā jomā ir izglītots un gudrs cilvēks. Ilmārs Tīrmanis pēc izglītības ir veterinārārsts, bet viņš sevi – un arī pārējie viņu – uzskata par biologu, un viņa zināšanas ir dziļākas nekā daudziem diplomētiem pētniekiem. Viņam var prasīt jebko, un viņš zinās atbildi, tāpat arī Anna un Arnis par astronomiju, Kristians Brekte par mākslu un Edgars Dreijers par zooloģiju.

Interesanti, ka, izmantojot kosmosa tēmu, var runāt arī par citām tēmām, kas skar cilvēku, ne tikai par astronomiju.

Kosmosā notiek tas pats. Nekas nav mūžīgs, kā saka Anna, arī Visumam pienāks gals. Tas ir cikls, ar ko mums ir jāsadzīvo, jāpieņem un nav jāsatraucas. Annas un Arņa gadījumā bija labi arī tas, ka viņi dzīvo laukos. Viņiem ir aitas un citi mājdzīvnieki. Viņiem ir jānogalina, lai paēstu, – arī pilsētā mēs to darām – tikai ar svešām rokām –, līdz ar to viņi abi saskaras gan ar dzīvnieku, gan arī ar Visuma nāvi.

Vairākas epizodes liecina, ka tas ir bijis ilgstošs filmēšanas process, piemēram, putniņa pārvēršanās skeletā.

Mana pamatnodarbošanās ir dzīvnieku un dabas filmēšana. Mēģināju izmantot šajā dokumentālajā filmā visu savu iepriekšējo gadu pieredzi. Pilnīgi jauna metode, ko es pirms tam nekad nebiju izmantojis, ir tā sauktā timelapse metode, kad kamera tiek atstāta pie maitas fotografēt notiekošo vairāku dienu garumā. Precīzs dienu skaits ir atkarīgs no tā, cik ārā ir silts un cik ātri uzradīsies mušas, tiks izdētas oliņas un parādīsies kāpuri. Savukārt, lai putniņš nonāktu skeleta stadijā, bija nepieciešams gads.

Katrā darbā citas nianses?

Katrā darbā vienā brīdī iestājas rutīna ar savu garozu. Ja kaut ko pamaina vai atrod kaut ko jaunu, parādās papildu interese. Lai cik banāli tas izklausītos, bet tā tas ir.

Kāda būs dokumentālās filmas Beigas turpmākā dzīve?

Tā tiks izrādīta Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā Black Nights un dažos Latvijas kinoteātros, kuri nenobīsies, taču filmas dzīve tikai tagad sākas. Kāda tā būs, es nezinu.

Filmas sākumā ir titri: "Brīdinām, filmā atainotais var izraisīt nepatiku."

To, ka ir jāpabrīdina, pieprasa konjuktūra, bet es neņemšu ļaunā un sapratīšu, ka gluži visi nav gatavi un atvērti šādam piedzīvojumam, pieredzei un vizuālam eksperimentam, bet daudz svarīgāki titri ir filmas beigās: «Filmas uzņemšanas nolūkiem neviens dzīvnieks nav mocīts vai nogalināts."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja