Ko iesākt brīžos, kad aiziet leģendas? Sērīgi konstatēt, ka XX gadsimts sadrūp un cilvēki, kas atstājuši pamanāmus nospiedumus tajā, izgaist? Jā, bet šie ir īstie brīži, kad ir vērts atminēties viņu darbus, ieklausīties viņu balsī – meklēt filmas, ierakstus, tekstus, arhīvus, lai izrādītu cieņu mūžībā aizsauktajiem.
"Jo vairāk uz tevi es skatos, jo vairāk tevi mīlu. Es gribētu būt tāda kā tu, es gribētu tev līdzināties. Tava filosofija ir ticēt dzīvei, dzīvot bez neuzticēšanās, ticēt labajam cilvēkā, būt ziņkārīgai – interesēties par visu un visiem, kas tev apkārt, bez jebkādiem filtriem," tie ir Džeinas Birkinas meitas Šarlotes Gensbūras vārdi, kas izskan filmā Šarlote par Džeinu/Jane by Charlotte (2021). Šī dokumentālā filma ir aktrises un režisores debitantes Šarlotes Gensbūras veltījums savai mātei Džeinai Birkinai. 2021. gadā filma tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā, tika nominēta Francijas kinobalvai Cēzars kā gada labākā dokumentālā filma un ir demonstrēta kinoteātros arī Latvijā.
Unikāls dokuments
Džeinas Birkinas aiziešana filmu Šarlote par Džeinu ir padarījusi par unikālu dokumentu, kurā notverti leģendārās aktrises un dziedātājas mūža mirkļi, tā ir intīma, personīga, arī mulsuma pilna filma, kāda var tapt tikai tad, ja filmas režisors un galvenais varonis ir tuvi. Tik tuvi kā Džeina Birkina un Šarlote Gensbūra – māte un meita, abas spēcīgas personības, kuras ir ierakstījušas savu vārdu pasaules kultūras vēsturē.
Pirms diviem gadiem skatoties filmu Šarlote par Džeinu, nepameta sajūta, ka tās ir mīlestības pilnas meitas atvadas no mātes, par spīti galvenās varones vitalitātei un estetizētajiem portretiem. Nav noslēpums, ka pēdējos gados Džeina Birkina ir pārcietusi vairākas smagas slimības. Tomēr Šarlote Gensbūra paspēja uzņemt filmu par savu māti un laiku, kad uzmirdzēja Džeinas Birkinas zvaigzne, sākās viņas attiecības ar franču komponistu un dziedātāju Seržu Gensbūru. Filmā izmantoti arī ģimenes arhīva materiāli, kuros ir iemūžināts Serža Gensbūra un Džeinas Birkinas radošās un kopdzīves periods – stilīgie 60. un 70. gadi.
Protams, ir vērts rakt dziļāk un ķerties pie pašas Džeinas Birkinas filmām un ierakstiem, kas savulaik iemantojuši skandalozu popularitāti, īpaši jutekliskais Je t’aime... moi non plus/Es tevi mīlu... es tevi arī ne, kuru izpilda Džeina Birkina un Seržs Gensbūrs (1969) un kurš vairākās pasaules valstīs ilgu laiku bijis aizliegts. Šo dziesmu Gensbūrs 1967. gadā sacerēja duetam ar Brižitu Bardo, tomēr publisku eksploziju radīja Džeinas un Serža versija. 1976. gadā Gensbūrs uzņēma filmu Je t’aime... moi non plus, kas patlaban ir pieejama Netflix.
Pārējais ir vēsture
Džeinas Birkinas dzīve kopš 60. gadu vidus tik tiešām ir bijusi pasaules mediju uzmanības lokā. Viņas vizuālais tēls – skaista, nedaudz stūraina, puiciska Lolita, sieviete bērns – atbilda tā laika modes standartiem, savukārt nejaušību un liktenīgu tikšanos iezīmētais radošais ceļš padarījis Džeinu Birkinu par spilgtu personību XX gadsimta otrās puses Francijas kultūrā.
Džeina Birkina ir dzimusi un augusi Anglijā aktrises Džūdijas Kempbelas un militārista Deivida Birkina ģimenē. 17 gadu vecumā viņa nokļuva uz teātra skatuves, sekoja vairākas epizodiskas lomas britu filmās (piemēram, Kā iegūt pavešanas prasmes/The Knack …and How to Get It (1965) u. c.). 19 gadu vecumā Džeina Birkina apprecējās ar britu komponistu Džonu Beriju, viņš komponēja mūziku filmai Viesnīca Pasiflora/Passion Flower Hotel (1965), kurā viņai ir neliela loma. Aktrises agrīno darbu vidū īpaša ir itāļu režisora Mikelandželo Antonioni Londonā uzņemtā filma Fotopalielinājums/Blow-Up (1966), kas pasaules kultūras vēsturē ir ierakstīta kā svingojošās Londonas iemiesojums un autorkino šedevrs.
Fotopalielinājumā Džeinai Birkinai ir neliela, tam laikam pārdroša ambiciozas modeles loma – slavas dēļ viņa kopā ar draudzenīti naski un aizrautīgi lec populāra fotogrāfa gultā. Mūsdienu standartiem pat visai tiklais Džeinas Birkinas "kailskats" bija drosmīgs gan jaunajai aktrisei, gan sava laika kino. Pēc šķiršanās no Džona Berija 1968. gadā kopā ar abu meitu Keitu (1967–2013) Džeina Birkina pamatā dzīvoja Francijā un bija saistīta ar tās kultūrtelpu. Nozīmīgs pavērsiens viņas dzīvē bija iepazīšanās ar komponistu, aktieri, vēlāk arī režisoru Seržu Gensbūru – viņi satikās filmas Sauklis/Slogan (1969) uzņemšanas laukumā. Viss pārējais, kā pieņemts teikt, jau ir vēsture – kaislību, īpašas radošās savienības, Francijas kino un populārās mūzikas vēsture. Kopā ar Seržu Gensbūru Džeina Birkina bija līdz 1980. gadam. Viņu meita Šarlore Gensbūra ir viena no savas paaudzes spilgtākajām aktrisēm, arī mūziķe un režisore.
Serža arabeskas
Džeinas Birkinas fenomens ir viņas unikālās personiskās pieredzes radīts. Mākslinieces dzīve ar savu spožumu un satricinājumiem ir kļuvusi par mākslas faktu. Nenoliedzami viņas popularitāte savulaik bija cieši saistīta ar Gensbūru. Viņu tandēma skandalozās publicitātes visdāsnāk apvītāizpausme bija jutekliskāmīlas balāde Je t’aime... moi non plus. Džeinas Birkinas koncertprogramma Arabesque, ar kuru 2005. gadā viņa viesojās Rīgā, bija saistīta ar Gensbūra radošo mantojumu.
"Man ļoti jauniņai bija lemts apprecēties ar slavenu vīru, būt viņa bērna mātei… un tad, šķiet, iekāpt pilnīgi citā pasaulē," savas dzīves vētraino dramaturģiju pirms astoņpadsmit gadiem intervijā šo rindu autorei raksturoja Džeina Birkina. Tolaik viņa jau bija nobriedusi māksliniece, triju pieaugušu meitu māte. Džeinas Birkinas trešā meita Lū Duajona (1982) ir dzimusi viņas attiecībās ar franču režisoru Žaku Duajonu. Tajā brīdī aktrises filmogrāfijā jau bija 90 ierakstu: tās ir lielas un ne tik lielas lomas. 2005. gadā viņa gatavojās režisēt filmu (Kastes/Boxes, 2007), kuras galvenā varone ir piecdesmitgadniece – triju pieaugušu meitu māte, kura ir palikusi viena starp kastēm ar aizgājušās dzīves lieciniekiem priekšmetiem. Filmas galveno varoni Annu nospēlēja pati Džeina Birkina.
Sarunā ar Džeinu Birkinu pārsteidza viņas emocionalitāte, nervozitāte un impulsivitāte. Viņa runāja aizrautīgi, temperamentīgi, apburot ar savu mutuļojošo komunikācijas stilu. Nedaudz mulsināja viņas pielūdzošā attieksme pret tolaik jau mūžībā aizgājušo Seržu Gensbūru, kura darbus viņa turpināja izpildīt savos koncertos, šķietami no jauna atkāpjoties Gensbūra ēnā.
Kamera viņu mīl
Atbruņojošs ir fakts, ka Džeina Birkina nekad sevi nav uzskatījusi par izcilu aktrisi un liela talanta īpašnieci. Viņai vienkārši esot paveicies būt īstajā laikā un īstajā vietā, no savām daudzajām kinolomām par vērā ņemamām viņa uzskata kādas desmit. Viņai piemīt unikāls fotogēniskums, īpašība, kas ir būtiska kinoaktierim: kamera Džeinu Birkinu ir mīlējusi – viņas lielās acis, stūraino plastiku, šķietami pieklusināto, bet iekšēji versmaino seksualitāti. Tāda Džeina Birkina ir 60.–70. gadu filmās, kurās viņas jutekliskais veidols lieliski atbilst tā laika garam un modes tendencēm.
Aktrisei nobriestot un novecojot, mainījās viņas varones. Svarīga ir bijusi viņas sadarbība ar franču režisori Anjēzi Vardu – eksperimentālā dokumentālā filma Jane B. par Agnès V. (1988) iezīmē arī spēcīgu feminisma dimensiju. Džeina Birkina filmā iejūtas radikāli atšķirīgu varoņu lomās un demonstrē sava talanta jaudu.
80. gadi ir desmitgade, kurā Džeina Birkina eksperimentēja ne vairs ar sabiedrības priekšstatiem par atļauto un aizliegto, kā savās jaunības filmās, bet gan ar savu aktrises talantu un balsi. 1985. gadā viņa veiksmīgi debitēja teātrī, 1987. gadā sāka koncertēt, nodevās sabiedriskām aktivitātēm (cīņa pret AIDS, palīdzība karadarbības zonās esošajiem u. c.). Viņa turpināja sadarbību ar Seržu Gensbūru līdz pat viņa nāvei 1991. gadā.
Aktrises nozīmīgāko lomu sarakstā noteikti ir jāpiemin Žaka Riveta filma Jaukā trokšņotāja/La Belle noiseuse (1991), kurā Džeina Birkina tēlo novecojošu mākslinieka mūzu. Vēl vienā šā ievērojamā režisora filmā Mīlestība uz zemes/L’Amour par terre (1984), kas ir veltīta teātra fenomenam, Džeina Birkina spēlē partnerībā ar Čārlija Čaplina meitu Džeraldīni Čaplinu. 80. gados aktrise filmējās arī sava tā laika dzīvesbiedra Žaka Duajona filmās.
Kritiķi Džeinas Birkinas dzimtenē Anglijā augstu vērtēja viņas lomas Agatas Kristi detektīvu ekranizācijās Nāve uz Nīlas/Death on the Nile (1978) un Ļaunums zem saules/Evil Under the Sun (1982).
Un tomēr Džeinas Birkinas fenomena būtība ir meklējama viņas agrīnajās filmās, diemžēl Latvijā legāli tās, izrādās, ir grūti pieejamas. Izņēmums – jau pieminētā filma Je t’aime… moi non plus, kurā Džeina Birkina spēlē partnerībā ar pretrunīgo personību, popkultūras klasiķa Endija Vorhola filmu aktieri Džo Dallesandro.
Es daudz smaidu
Džeina Birkina ir pārdzīvojusi savu vecāko meitu Keitu par desmit gadiem, viņas divas jaunākās meitas Šarlote Gensbūra un Lū Duajona ir populāras Francijas kultūras personības – aktrises un dziedātājas, kuras viņa uzskatīja par daudz talantīgākām, nekā jelkad bijusi pati. Džeinu Birkinu vienmēr ir raksturojusi skarba paškritika, kā arī zinātkāre, pat ziņkārība un neiznīdējams optimisms.
2005. gadā mūsu sarunā māksliniece ir teikusi: "Ziņkārība ir pamatīgs dzinulis. Tas paver iespējas, liek pabīdīt robežas – pieredzes, uzdrīkstēšanās limitus. Es arī esmu ziņkārīga. Atklājumi, citu cilvēku iepazīšana – tas ir brīnišķīgi, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka visdārgākais ir laiks, kas mums atvēlēts. (..) Pat ja jums šķiet, ka viss ir tā, ka sliktāk vienkārši vairs nevar būt, mēģiniet saskatīt to zīmi, ko dzīve jums raida. Manai mātei bija perfekts teiciens: "Smaidi pasaulei, tā smaidīs pretī, bet raudi vienatnē!" Es daudz smaidu – tas ir labi sejai (smejas), un tas ir lieliskākais komunikācijas veids. Tu vari raudāt vienatnē, bet, kad tu iznāc, izrāpies no savas alas, smaidi! Un redzēsi – cilvēki atsmaidīs…