novembrī jeb Tautas vienotības svētkos (Ģeņ narodnovo jeģinstva). Bet unikāls šis projekts ir tāpēc, ka tā forma absolūti neatbilst saturam! Spriediet paši - nauda opusa 1612 filmēšanai (veseli 10 miljoni USD) nākuši no PP kancelejas un Kremlim pietuvinātā labā oligarha miljardiera Viktora Vekselberga (tā, kurš ASV par 190 miljoniem nopirka Faberžē olu grozu un "labprātīgi ziedoja" - atdeva valstij), to personīgi producējis galvenais Krievijas patriots Ņikita Mihalkovs, tā arī filmēta viņa studijā TRITE, un premjera 4.novembrī tiek svētīta ar paša prezidenta Putina dalību. Tātad kinomākslai piešķirts teju valstisks mērogs!Bet pati filma ir tipisks dēku un mošķu gabals jauniešiem par šķietami vēsturiski zīmīgu tēmu, un tādēļ 1612 neatmanīgā glorificēšana atgādina tikai Krievzemē iespējamu absurdu - kā kad Gredzenu pavēlnieka pirmizrādi aplaimotu Pats ASV prezidents ar visu Kongresu piedevās.
Apķērīgais Andrejka
XVI-XVII gadsimta mijā juku laiku beigās (kad vietvalžu nerimtīgajos strīdos Krievija atradās sašķērēta lupatu deķa statusā) kāds apķērīgs Godunovu klana jauneklis Andrejka nonāk kalpībā/skološanās trimdā pie kāda Spānijas rekrūša Alvaro Borha, bet pēc sava skolotāja nāves visai neskaidros apstākļos atgriežas dzimtenē un uzdodas par viņu - donu Alvaro. Augstais tituls ļauj Andrejkam - Alvaro pietuvināties "smalkajām aprindām" un iepazīties ar daiļo carieni Kseniju Godunovu, izpestījot to no vienas ķibeles pēc otras, no kurām visriebīgākā klizma ir dikti sliktā poļu šļahtiča neķītrie piedāvājumi. Nav sešreiz jāmin, ka abu krievu jauniešu starpā dzimst LM (lielā mīla). Turklāt jaunuvim Andrejkam - Alvaro (debitants Kislovs) kā īstam uniseksa personāžam izdodas iekarot arī vietējā politiskā dumpinieka sirdi un kopā ar "revolucionāru" (lomā burvīgs Marats Bašarovs) izdomātā pilsētā Navolokā ne bez mitoloģiskā vienradža, spoku un patriotisma uzplūdu enerģijas sarīkot īstu apvērsumu - tautas apziņā. Ka tagad pienācis laiks krieviem beigt kašķēties un apvienoties, lai radītu Dižo Krieviju un ieceltu jaunu caru (bravo filmas idejas autoriem - tiek piedāvāts to paveikt demokrātiskās vēlēšanās!). Un daudz netrūkst, lai pats Andrejka - viltvārdis Alvaro kļūtu par caru.
Baļķiski mājieni
Tāds, lūk, vēsturisks skatījums ar visai baļķiskiem mājieniem mūslaiku virzienā (jezga ap Putina trešo prezidentūru aizvien vairāk sāk atgādināt kaprīzas brūtes stīvēšanos - tauta, Ņikitu Mihalkovu ieskaitos, lūdz PP palikt savā vietā, bet šis - ni un ni!). Projekts "jaunatnes patriotiskā audzināšana", ko Vladimirs Hotiņenko realizējis ar Karību jūras pirātos špikotu aloģisko dēkainību un britu Monty Python melno komēdiju ārprāta piešprici, jo uz ekrāna viss notiek nopietni. Diemžēl ideja realizēta ar tik lielā nopietnībā pārgrieztu ģīmi, ka filma pamatīgi zaudē ritma un tempa izjūtu, un 1612 divarpus stundas velkas kā poļu okupantu jūgā saķēdēta govs. Par laimi, trūkst tikai Ivana Susaņina, kas vēl ilgāk ar tiem poļiem klaiņotu pa purviem (jo Miņins ar Požarski ir filmā klāt gan). Tāds sirreālisma kino par historisku tēmu.
No kinematogrāfisko kvalitāšu viedokļa 1612 ne par matu (tieši tā!) neatpaliek no Gredzenu pavēlnieka līmeņa - rau, pat krievu nacionālais meža zvērs vienradzis spriņģo kā negudrs, un cīņu ainas ir oi–oi–oi - asinis un sīki fragmentēti rumpji šķīst uz visām pusēm! Aktieri arī ņemas no sirds, bet visforšākais ir 9.rotas zeltzobis Arturs Smoļaņinovs, kurš te spēlē tatāru kalpu un laiku pa laikam izsaucas: "Allah akbar!"