naglas sakoda sarūsējušos zobus
āmurs padevās gūstā
priedes un kļavas dēļi peldēja unisonā
kā vijoles vāki, dvēselei klejojot viņiem pa vidu
meklējot vārdu
kurš taču iesākumā ir bijis
vecaistēvs gulēja starp vākiem
kā rudens puķe starp grāmatas lapām
un neteica neko, lai viņa meklē
lai elpo pakausī sekli kā atradenis
izbijies sava prieka, izbijies vārda
tās bija laimīgas acis, kas atkāpās stūrī
kad sērsna pārvilkās vijoles stīgām
unisons virsskaņās izgaisa āmura sitienos vieglos
vecaistēvs gulēja rāmi ar smaidu kā baltu puķi
no kuras dvēsele vārdu noskūpstīja
un aiznesa līdzi
**
bērni ābelē sakāpuši
čalo un paslēpes spēlē starp zariem
ābele zied un ziedēšanā dalās ar gariem
viņi pa stumbru lodā un līšus
kā tārpiņi ieritinās starp mizu un pazarēm
pilnām šūpulīšu
kur bērni, kur ziedi - pieglaudušies cits citam
vakarā saucu, nenāk neviens.
kaut jel nenobirtu līdz rītam
**
piederu dienai, kas biezām lūpām izelpo spiričuelus
neēdušie kaķēni, bērni klausās vaļējām mutēm
swing low, sweet chariot*
akmens, gaisā pamests, neklausa rokai, bet vējam
nokrītot tālu aiz ducīgiem gurniem un mūriem
swing low, atbalso dziļi noapaļotajās velvēs un balsīs
swing low, sweet chariot
žūpo, bet pašūpo mani
no sudraba biķera lode iztek, negribot paklausa vējam
šajā pusē viss ir tik līgani lēns –
nepabarotās dvēseles, važās un rotās iekaltā diena
verdzenes vaļīgām krūtīm un mutēm aizšūpo dziesmu pēdējā gaitā
lode biķerī atgriežas, sudrabu turpina lakt
šūpojas vīns, un manu piederību vēl nenosaka nekas
swing low, čukst lūpas biezi un cieti
neklausi, mīļā
nevienu, kas lavās vēja dvēseli zagt
* sens Amerikas nēģeru spiričuels
**
svētdienas jaunavai
vēsa marmora baltās kājas
ir kur pieglausties pusdienas tveicē
labā roka pacelta glāstam
kreisajā – ūdens
un piliens, no saujas izlauzis ceļu starp pirkstiem
krīt zemē kā klēpī
padarīdams to vieglu
svētdienas jaunava pietaupa glāstu
vientuļniekam, kurš aizstaigā garām
bazilikā dziest sveces
un trauslajās vāzēs no alabastra
vīst ziedi un iztvaiko nimbi
virs cirtainām koristu galvām uzspurdzot baložu baram
vīnogu ķekaros viņi satupst
vitrāžu stikli met atspulgus putekļu lokos
ceļš kā līčloču rokassprādze ved lejup
un vientuļnieks tuvojas kraujai
bet svētās jaunavas skatiens ieligzdo tur –
augstu virs zemes
starp pienbaltām puķēm, veldzi kas ceļmalām sūta
jaunava lūdz, lai gaisma
izlaužot ceļu starp sakļautām mākoņu saujām
krīt auglīgā zemē
un padara viņu grūtu