Teksti

Aija Vikmane. Dzejoļi

**rudenim acis tik baltaska man jāatceras diena, kad vecaistēvs gulēja sveču gaismātikpat baltā kā mati, sveces pilēja zemēun parafīns sasala baltās peļķēs uz grīdassiltuma vilnis apņēma muguru, plecus un kakluaizspieda sāpēm muti un atrāva vaļā slūžas ap acīmun viss, kas krājies no paša radību brīžauz āru plūda, uz āru

30. janvāris, 2013, 16:33

Ieva Ķilla. Dzeja

un ja nu es negribu tā kā jūs,ar velniem un spīganām dejot?ja nu es vēlos būt tēva dēls, muļķis,kas graudus no pelavām šķiro?ja nu es negribu kristāla kurpesun pusnaktī pasakas beigas?ja nu man nerūp puskaraļvalsts balvāun pat ne karaļa meita?ja nu es nemaz nekārojunogalēt pūķi ar deviņām galvām,un ja nu pilnīgai muļķa laimei man netrūkst pat gulbja spalvas?ja nu es vienkārši esmu,bez karietes, ballēm un sejas?ja nu es gribu būt parasts koks, kam zari pret debesīm slejas?tu esi mierīga melna jūrano pazemes atlijusitu esi salkana skarba un sūraun rotē ap savu asivisas pasaules upes tiecas uz tavu miesuierausies klēpī un būsi gatava sagaidīt ziemubūs nedēļa klusas nāvesun diena lai samierinātoska nevienas pat recepšu zālestevi neuzdzīs debesskrāpjoses varu ieiet mežā un iztramdīt lapseņu pūznies varu iedot nācējamauksta ūdens krūzies varu pazaudēt adatu un neatrast siena kaudziun aiziet ar kājām uz Kabulu un uzsprāgt pa ceļam kā daudzikā gribas kaut ko lēnukaut ko maigu un rēnuierakstīt tukšās lapāsun nolikt uz tava kapalai būtu par baltu gaismukad actiņās sabirs smiltislai būtu par rudens ausmukad putēs no debesīm miltikā gribas kaut ko lēnukaut ko maigu un rēnupaslepus ievilkt elpupirms nostāties tuneļa galālai kausētu tevi par zeltuun ielietu dievam saujāslai mūžīgi celtos miglano visām latvijas gaujām*Šis ir mans kuģis.

8. janvāris, 2013, 15:09

Dzejolis

27. decembris, 2012, 11:16

Dzeja

13. decembris, 2012, 7:30

Jānis ir viens

11. decembris, 2012, 13:57

Balts

Rudens bija garš, saulains un ieildzis. Likās, ka vasara turpinās. Tikai dažas sārtas lapas liecināja par pretējo. Viņai nebija auksti, pat drīzāk karsti. Vienā plānā jaciņā, pat nepamanot, ka apkārtējie uz ielas valkāja biezās jakas un cimdus. Bet tajā dienā, kad viss sagriezās otrādi un vienā mirklī rudeni nomainīja auksta sniegota ziema, tajā dienā viņa pie baznīcas atrada nokostu balodi.

21. novembris, 2012, 16:25

Viss ir zils

Gadus es biju dzīvojis viens un domājis, ka ir arī citi cilvēki. Nebija pārāk grūti, taču tad es saslimu un aizvēru acis, atvēru acis un piedzimu. Piedzimu kā gandrīz nobriedis vīrietis, jau apģērbts un iepriekš paēdis, ar divdesmit gadus ilgām atmiņām un ikdienišķa rakstura piebāztu galvu. Tikai kājas sala, jo stāvēju sniegā.

2. novembris, 2012, 10:58