Dzejolis

es tevi atceros tad kad koki piebriest pilni ar baltu klusumu kad rītos mātes piemīca pilnu pīrāgu mīklu ar to mīļumu kas līdzi paņemts tiek visur un tumšākajos ielu labirintos izved kā gājputnu vētrām droši cauri atpakaļ uz to vietu kur es tevi baltā sniegā iegrimis gaidu paiet gadi un gadsimti un pat veseliem laikmetiem beidzoties es atceros ar visiem pirkstu galiem un tumšākajiem sirds kambariem kā tavi mazie nemanāmie soļi garām manām namdurvīm gaiši garām skrien