Jānis ir viens

Šim kārtīgajam vīram bija trīs spēcīgi dēli, kurus sauca par Jāņiem. Visi trīs Jāņi dzīvoja saticīgi, nedarīja muļķības un visādi citādi priecēja savu tēvu. Laikam ejot, viņi tēvu iepriecināja vēl vairāk, katrs apņemot par sievām izveicīgas un prasmīgas latviešu jaunavas. Protams, vairs trīs Jāņi zem sava tēva jumta nedzīvoja un satikties arī sanāca retāk, taču saticība joprojām bija gaidīta viešņa viņu ģimenes viesībās.

Pats tēvs visvairāk lepojās ar jaunāko Jāni, proti, tieši par viņu ar saviem kaimiņiem tēvs runāja visvairāk. Bet, kad kaimiņi iebilda, ka jaunākais Jānis izskatās diezgan vienaldzīgs un neko daudz no dzīves negaidot, tēvs tikai aizvēra acis un sāka šņākt, līdz kaimiņi sapīkuši devās mājās un vairs nerunāja ar viņu.

Vecākie brāļi savu maizi pelnīja kā namdari un būvnieki. Kad kungiem un pilsētniekiem vajadzēja jaunu māju vai garāžu, vecākie brāļi dzīvoja bagāti. Kad kungiem un pilsētniekiem jaunas mājas nevajadzēja, brāļi rūgti kasīja galvas un tirgoja vecos āmurus.

Savukārt jaunākais Jānis ar tēva svētību bija iekārtojis savu veikalu. Viņā bija tirgotāja talants, un viss gāja no rokas. Drīz gan jaunākā Jāņa ģimenē ieradās bērniņš, un veikals nedaudz sašķobījās, jo tirgotāja dzīvē bija mainījušās vērtības, un viņš vairs neprata uzlikt pareizās preču cenas. Ļaudis sāka smieties par viņa veikalu, kad tajā bija lētas preces, bet lādēja un lamāja, ja cenas bija augstas. Savukārt viduvējās cenas neviens neievēroja.

Vienā tādā dienā jaunākais Jānis nolēma likt galu šīm greizajām valodām, salika rokas uz krūtīm un vairs nelaida nevienu veikalā iekšā, bet pats apsēdās uz grīdas un sāka domāt. Tā viņš nosēdēja un nodomāja visu nedēļu, līdz saskaitīja visas sev tuvās dvēseles un bēdīgs piecēlās.

"Rūgtā patiesība ir tāda, ka esmu pilnīgi viens,  jaunākais Jānis nopūtās.

To padzirdējusi, atskrēja viņa sieva ar bērnu uz krūtīm.

"Ko tu muldi, kas par vainu?" sieva satraucās.

"Ej mājās, sieva. Tavs vīrs ir viens, un tu tur nekā nevari izdarīt!" Jānis viņu aizraidīja prom, jo pēkšņi bija sapratis, ka šī sieviete ir ļoti tālu no viņa dvēseles, kura bija pilnīgi viena.

Jaunākajam Jānim bija skaidrs, ka nepieciešamas pārmaiņas, tāpēc viņš devās metamorfozi apliecinošā ceļojumā, izkāpjot pa sava veikala logu. Viņš gribēja apceļot pasauli un izdarīt tā, lai viņš vairs nebūtu viens. Taču, lai apceļotu pasauli, nepieciešama nauda un nauda bija palikusi pie sievas.

Tad nu jaunākais Jānis devās pie vecākā brāļa, kurš sastinga šausmās, dzirdot Jāņa nolūkus.

"Kā gan tu vari teikt, ka tava sieva nav tev tuva persona? Vai tad tu viņu nemīli?"

"Mīlu jau gan, un es ar' domāju, ka viss būtu labi, bet tad iedomājos, ka, ja nebūtu viņas, es droši vien apprecētu citu cilvēku."

"Nu droši vien jā," vecākais brālis domīgi pamāja ar galvu.

"Tad jau sanāk, ka par manu sievu varēja kļūt arī cita, un kur tad būtu mana saikne ar viņu? Nē, brāl, mana dvēsele ir pavisam kur citur un pavisam viena."

To pateicis, jaunākais Jānis devās pie visvecākā brāļa, kurš kļuva pavisam bēdīgs, klausoties Jāņa stāstā.

"Bet tavs bērniņš? Tu taču biji tik priecīgs, kad viņš piedzima! Vai tad tev nepavisam nav svarīgi, kā viņš izaugs un kuram pateiksies par savu audzināšanu?"

"Protams. Biju gan priecīgs! Redz, tik lieta tāda, ka es jau viņu vēl nemaz nepazīstu un nezinu, vai viņš izaugs brašs un pieklājīgs, vai arī ļauns un iedomīgs. Un kā gan es varu būt tuvs kaut kam, ko nemaz nepazīstu?"

Te nu Jānis redzēja, ka arī viņa brāļi ir citi cilvēki un ka arī viņu dvēseles ir veselas pašas par sevi. Nācās iet sūdzēties tēvam.

"Nesaprotu, ko tu gribi," tēvs raustīja plecus.

"Es tikai saku, ka mani brāļi taču varēja arī nemaz nebūt mani brāļi, bet gan citi cilvēki. Un tad jau sanāk, ka es viņus mīlu par to, ka piedzimu blakus viņiem, nevis par to, ka viņi ir braši puiši. Bet kur paliek mana dvēseles tuvība? Mana dvēsele taču ir tikai viena," Jānis nokāra galvu, bet tēvs jau nemaz neklausījās viņā, tikai aizvēra acis un šņāca, līdz beidzot jaunākais Jānis devā tālāk savā ceļojumā. Tā ka naudas viņam joprojām nebija, viņš apgāja apli un atgriezās pie sākuma, proti, mājās. Diemžēl tur tagad vairs nebija viņa sievas un bērniņa, bet gan divi cilvēki, kurus viņš sastapa ceļojumā.

"Kādā ceļojumā? Esmu tava sieva," sieviete iespiedzās.

"Tu esi cilvēks, un es esmu ceļojumā, tātad viss pareizi," Jānis nosprieda un pacēla cepuri.

Jānis nostaigāja garus ceļus un visādā ziņā dīvainus, bet, lai kur arī viņš spēra savus soļus, vienmēr viņš nojauta, ka arī šajā vietā viņa dvēsele joprojām ir viena, un nekas to nemainīs. Taču vēl bija cerība doties pēc padoma pie vārtu sarga Pētera, un jaunākais Jānis iestājās pieņemšanas rindā. Pirms viņa stāvēja viens no bijušajiem pircējiem veikalā, kurš arī bija nācis sūdzēties pie Pētera par pasaules netaisnību.

"Klau, kā tas var būt, ka jāmaksā puse no algas nodokļos? Kur te taisnība? Man taču knapi paliek, ko īri samaksāt. Bet par ko lai es pats dzīvoju, kur lai bērniem ņemu naudu?"

"Nu, bet tā taču jūsu valdība izlēmusi par nodokļiem, nevis es," Pēteris garlaikoti atbildēja.

"Mūsu valdībā ir tikai zagļi un laupītāji!" brašais latviešu pircējs sita dūri galdā.

"Es jau jūsu valdību neiecēlu, bet gan atļāvu pašiem ievēlēt."

"Latvieši jau muļķi, viņi sabalsoja nepareizos cilvēkus, kuri tikai sēž, rij manu maizi un nerūpējas par tautu!"

Pēteris nožāvājās un iecēla brašo latviešu pircēju par ministru savā valstī, lai viņš iet un labo situāciju. Nepagāja ne nedēļa, kad viņš nopirka jaunu dienesta mašīnu, iecēla brāļadēlu par savu padomnieku un noorganizēja komisiju precīza nabadzības stāvokļa izpētei, kuru bija plānots pabeigt pēc diviem gadiem. To redzot, Pēteris sadusmojās un uzsūtīja viņam žurnālistus, kuri paņēma avīzi un nosita jauno ministru kā tādu vārgu mušu.

Nākošais pie vārtu sarga Pētera pēc padoma devās jaunākais Jānis.

"Saki, Pēter, kā izdarīt tā, lai mana dvēsele nebūtu viena, proti, lai es vairs nebūtu viens?"

"Bet, Jāni, tev taču ir gan sieva, gan bērns, gan brāļi, gan tēvs – pēc mana rēķina nemaz nesanāk, ka tu esi viens."

"Esmu gan. Esmu viens vesels. Nevis divi, nevis trīs, nevis viens ar pusi, bet gan viens, kurš es vairs negribu būt," jaunākais Jānis sērīgi stāstīja.

Pēterim, protams, bija acumirklīgs padoms, un viņš palūdza jaunākajam Jānim iziet cauri saviem sargātajiem debesu valstības vārtiem, ko Jānis arī izdarīja.

"Nu tu neesi viens, bet gan nulle," Pēteris pasmaidīja, taču tad norāja sevi par šo smaidu un paņēma vecās rēķinu grāmatas. Pēteris tur pārliecinājās, ka šonedēļ jau desmitais cilvēks sūdzas par būšanu vienam un pamet savu ģimeni un darbu. Tā tas nevar palikt, nodomāja Pēteris, un, atstājis vārtu sargāšanu novārtā, aizdiedza uz velnu valdības māju.

"Kas te notiek?" viņš strostēja velnus. "Es jums uzticu pieskatīt cilvēkus, bet viņi nāk pie manis un sūdzas, ka jūtas vientuļi šajā pirmatnējo baiļu pilnajā pasaulē. Tā ka lai turpmāk tā vairs nebūtu!" Un Pēteris aizbrāzās atpakaļ pie saviem vārtiem, jo tur jau pēc padoma gaidīja neapmierinātu latviešu rinda.

Velni bijās no Pētera un sāka gudrot, kā gan izpildīt uzdoto.

"Cilvēki jūtas vientuļi, jo pārāk daudz domā par savu dzīvi," noteica pats garākais velns, "tāpēc dosim viņiem iespēju būt laimīgiem!"

Domāts – darīts. Velni pazemināja alkohola cenas visā pasaulē un apmierināti sita viens otram uz pleca.

Bet drīz jau Pēteris atkal bija klāt un vēl dusmīgāks kā iepriekš.

"Kas notiek? Ko jūs izdarījāt? Ģimenes izjūk, slimnīcas pilnas, neviens vairs nestrādā, cilvēki kaujas par sīkumiem. Kurš par to atbildīgs?" Pēteris nikni noprasīja, un visi reizē ar pirkstu norādīja uz jaunāko un mazāko velnu. Pēteris iebāza viņu savā somā, pamatīgi noslānīja un aizbrāzās prom, atgādinādams pārējiem velniem viņu solījumu.

"Ziniet, cilvēki sākuši pievērsties filozofijai par dzīves jēgu tādēļ, ka viņu vispārējā dzīve kļuvusi labāka," otrs garākais velns noteica, "tāpēc atliek vien viņiem dot ikdienišķas problēmas, par kurām satraukties."

Velni nosprieda, ka tas ir prātīgi, un norīkoja savus puišus bankās piestrādāt pie ekonomikas problēmām. Viss gāja labi, un velni atkal lepni šķielēja viens uz otru, bet drīz Pēteris bija atpakaļ un nu viņš bija pavisam noskaities.

"Tā, tagad jūs gribat, lai cilvēki iet un šauj viens otru nost dēļ maizes kumosa. Tagad lepni vīri spiesti vergot, bet pārējie badoties!" Pēteris kliedza. "Kurš to izdomāja?" Velni norādīja uz otru mazāko velnēnu, kuru Pēteris sagrāba un iemeta savā somā, un aizgāja prom, joprojām šķendēdamies par velnu muļķību.

Velnu valdībā vairs nebija mazo velnēnu, tāpēc nu viņi sāka problēmai pievērsties nopietni.

"Cilvēki jūtas slikti naudas un varas pasaulē," ierosināja trešais lielākais velns, "tāpēc dosim viņiem iespēju domāt par garīgām vērtībām."

Tas izklausījās prātīgi, un velni atvēra visus muzejus un visas grāmatnīcas pārvērta par bibliotēkām. Taču nekas nemainījās.

"Zinu," noteica ceturtais velns, "zinu!"

Un viņš izgudroja sporta sacensības un televīziju, pa kuru iespējams rādīt sporta translācijas, un beidzot velni varēja dzīvot mierīgi, jo nu cilvēkss vairs nebija viens, bet gan līdzjutēju pūlis. Tā nu visi dzīvoja priecīgi un laimīgi, tikai neapmierinātie latvieši pukojās, ka neviens neuzklausa viņu sūdzības, jo vārtu sargs Pēteris bija pasācis skatīties Premjerlīgas futbola mačus.