Balts

Un tā nenoliedzami bija zīme. Tajā rītā visi baloži uzvedās dīvaini. Tie nāca tuvu pie durvīm, droši un bezbailīgi, brīžiem likās, ka viņu ūjināšana drīzāk atgādina suņu rejas. Daba ierunājās un uzrunāja. Temperatūra uzkāpa uz 42 grādiem un visu miesu klāja sārti izsitumi. Nākamajā dienā uzsniga sniegs.. Un kokiem nobira visas lapas. Dievs bija balts. Un Dievs bija pienācis tuvu. Ar viņu varēja sarunāties. Bet no Dieva vajadzēja arī slēpties, jo viņš visu novēroja un redzēja. Visu. Visās telpās viņš bija uzstādījis novērošanas iekārtas. Tāpēc, ja gribēja kaut ko no viņa noslēpt, vajadzēja iet aprunāties baltajā istabā. Jo tikai baltajā istabā Dievs nevarēja noklausīties. Baltajai krāsai nebija ausu. Un tad viņa izgāja laukā. Arī laukā bija droši un labi. Jo arī te viss bija balts un kluss. Zemi klāja bieza sniega sega. Viņa aizgāja uz mežu un ilgi klīda starp vientuļiem, iesārtiem priežu stumbriem, saplūzdama ar tiem un kļūdama par stirnu. Stirna atgriezās mājās. Bet būtu bijis labāk, ja viņa paliktu mežā. Ja viņa aizbēgtu tālu, tālu prom, kur neviens to nevarētu atrast. Bet tagad atrada. Acīs iespīdēja auto prožektoru spožās gaismas, un Stirnu sagūstīja mednieki. Un sasēja. Viņa vairs nebija brīvs meža dzīvnieks. Kāpēc sasēja, un kāpēc viņai tagad bija jāguļ sasietai, to Stirna nezināja. Nāvē viņa redzēja izeju. Izeju no savas situācijas. Sākumā viņa bija ļoti nobijusies. Viņa baidījās no nāves. Pirmo reizi mūžā viņa baidījās no nāves. Jo tā nostājās viņai aiz muguras un ieskatījās pakausī. Nekad iepriekš viņa nebija piedzīvojusi to, ka nāve tik konkrēti paskatās un aicina sev līdzi. Un viņa saprata, cik nāvē ir liela vientulība. Tu esi viens, sastopoties vaigu vaigā ar nāvi. Kāda viņa izskatījās? Nāve nebija kaulaina veča ar aukstiem pirkstiem, bet viņa bija fiziski sajūtama. Nāve meta sīkus akmentiņus un rudens lapas logā, nāve lika satikties ar kino tēliem, sen pagaisušiem un aizslaucītiem. Kino ir vislielākā mūsdienu kapsēta, kurā mirušajiem atļauts satikties ar dzīvajiem. Nāve ir kinolente. Nāve pagrieza laiku un lika pulkstenim ritēt atpakaļ. Viņa stāvēja atvērtā logā. Nemaz nebija jākrīt no liela augstuma. Tikai otrais stāvs. Bet pilnīgi pietiekami, lai nosistos. Viņa stāvēja atvērtā logā, basām kājām un smējās raganīgus smieklus. Viņa bija nāves līgava. Uztērpusi sarkanu, garu kleitu. No skapja laukā līda vēl un vēl daudzas krāšņi tērptas meičas, kuras šodien devās pie altāra ar nāvi. Logs bija aizvērts un aizrestots. Laulāties viņai tomēr neļāva. "Tu esi jauna, tu nemirsi, tev nav jāmirst, tev jādzīvo." Bet viņa tikai kliedza: "Es miršu, es miršu. Es smirdu pēc nāves." Viņai piespieda ēst bezgaršīgu, pliekanu auzu putru, kura bija tik gluma, ka grūti norīt.. viss nāca atpakaļ.. Un bija jāēd.. Nolādēts, jāēd, lai dzīvotu!! Smukā lielacainā meitene ar biezajām lūpām, kura nemitīgi krāsojās un mainīja parūkas, gan uzstādīja savus noteikumus. "Fui, es to putru neēdīšu! Paskatieties, cik es esmu resna!!". No resnuma gan nebija ne miņas. Īsta modeles figūra. Bet Stirnai gan viņa nemitīgi atgādināja: "Ai, Stirniņ, cik tu esi tieviņa!" Stirna bija tieva... Jā, stirna bija pat pārāk tieva, jo neēda, jo bija nolēmusi laulāties ar nāvi. Jo nāves līgavas nedrīkst būt resnas. Bet tagad gan Stirna vairs nebija tieva, viņai pat likās, ka pēcpuse velkas gar zemi. Tik daudz viņa ēda un tik daudz viņai lika ēst. Arī pret pašas gribu. Vēlāk gan viņa pati prasīja un bija gatava aprīt it visu. Jo viņa nebija ēdusi ilgi. Simts vientulības gadus viņa nebija ēdusi. Smukā lielacainā meitene ar biezajām lūpām kā Andželina Džolija vienu dienu ienāca pie Stirnas un lūdza dažus krāsainos zīmuļus. Stirnai nāca miegs. Stirna gribēja gulēt. Izņemot brīžus, kad Stirna trakoja un sitās pret krātiņa malām, bezcerīgi mēģinādama izlauzties, viņa pārējo laiku gulēja. Kad trakoja, tad piesēja, sašpricēja nomierinošas zāles un viņa pierima, ieslīgdama neko nefiltrējošā apātiskā miegā. "Stirniņ, iedod man savu kladīti. Es tev kaut ko uzzīmēšu." Stirna iedeva visu prasīto, lai tikai viņai liktu mieru un ļautu turpināt gulēt. Pēc kāda laika smukā lielacainā meitene ar biezajām lūpām atgriezās ar visu kladīti, kurā bija iezīmējusi sarkanu tulpi un uzrakstījusi novēlējumu. Smukā lielacainā meitene varēja staigāt, kur gribēja. Viņa bija visaktīvākā no visām. Vienmēr norūpējusies par savu izskatu. Nemitīgi krāsojās pie spoguļa un mainīja parūkas. Un gaidīja savu vīriņu. Smuko lielacaino meiteni sauca Anita, vispār viņai bija šizofrēnija.  Vēl viņa staigāja pa gaiteni ar kasešu atskaņotāju rokās, klausījās kādu dziesmu un dziedāja līdzi: "viens, divi, trīs... smuka, smuka cūka..." Un tad vēl bija Regīna. Regīna laikam bija alkoholiķe, tāpēc viņa bija šeit. Regīna arī bija ļoti aktīva. Viņa nomazgāja kādu, ja vajadzēja, palīdzēja. Reiz viņa atnāca pie Stirnas ar savu kosmētikas maku un uzkrāsoja Stirnai acis un lūpas. Un ar mazajām šķērītēm nedaudz aplīdzināja matus. Vēl viņa Stirnai un citiem interesentiem mācīja spēlēt klavieres. Un tā gaitenī sapulcējās vesels bariņš meiteņu un dziedāja, un  Regīna spēlēja Pūt, vējiņi. Vēl Regīnu Stirna satika, pastaigādamās sētā kopā ar citām meitenēm. Tas bija jau vēlāk, kad Stirnai nedaudz atļāva jau paganīties ārpusē – aplokā. Regīna nāca ar plastmasas samazgu spaini rokās un teica, ka bijusi pabarot cūkas.. Apvārsnis nedaudz paplašinājās, un atvērās arvien jaunas durvis. Katras jaunas durvis bija kā atklājums, kā jaunas pasaules ieraudzīšana. Bet jebkas varēja Stirnu izsist no līdzsvara. Viņa bija tik ievainojama. Realitātes un iztēles pasaule nezināja robežas. Otrās spilgtums ielauzās pirmajā un pārmāca to, izraisot pārlieku lielu pārspēku un dominanti. Tas bija slikti. Tādu Stirnu neviens nelaidīs atpakaļ brīvā meža gaisā. Vienu dienu pie Stirnas atnāca profesors un aizveda uz kādu telpu. Tā bija it kā konferenču zāle pilna ar studentiem. Un viņš iepazīstināja studentus ar Stirnu kā īpašu eksemplāru, neatkārtojamu dzīvības formas daudzveidības paraugu uz planētas Zeme. Un tad viņš ļāva izteikties pašai Stirnai. Stirna tikai teica, ka viņa gribētu... ka viņa gribētu... tādu lielu... tādu lielu rudu kaķi.  Ar kaķiem stirnai bija īpašas attiecības. Vispār Stirnai piemita kaķa redze, viņa lieliski redzēja tumsā, viņas acu zīlītes vienmēr bija lielas un paplašinātas, varbūt tāpēc daudzi domāja, ka viņa kaut ko lieto. Bet viņa neko nelietoja. Tas rudais patiesībā bija Češīras kaķis, un Stirna bija Alise Brīnumzemē, medicīniski viņai piemita Alises Brīnumzemē sindroms. Stirna bija iekritusi Aizspogulijā, viņa bija nokļuvusi otrajā pusē un netika no tās ārā. Bija arī Trusis. Kad Stirnai pirmo reizi palika slikti, Trusis viņai ar lielo karoti no pudeles deva nomierinošus pilienus. Toreiz, pēc profesora vizītes Stirnai palika atkal sliktāk. Stirna atkal plosījās savā krātiņā, sitās pret tā malām. Un viņu atkal piesēja. Stirnai bija pārdabisks spēks, viņa bija gandrīz vai spējīga izkustināt smago gultu no vietas. Naktīs, kad virs durvīm dega dežūrlampiņa, Stirna mēdza ilgi raudzīties lampiņas gaismā. Stirna nebija pazaudējusi kādu meža dzīvnieka spēju, viņa ļoti labi redzēja tumsā. Un arī viņas acis mirdzēja kā divas prožektoru ugunis. Tas, ko Stirna šeit par visu vairāk necieta bija tas, ka viņai neļāva gulēt. Neļāva gulēt tad, kad viņa jutās tik miegaina... Un šajā telpā bija viens neciešams radījums, kuram grūti bija noteikt dzimumu. Bet tā tomēr bija sieviete. Šis radījums vienkārši krita Stirnai uz nerviem. Vienkārši, besīja ārā. Šis radījums bija nopīpējis prātu. Tā vismaz Stirnai šķita. Un šis radījums staigāja pa telpu, saraustīti īdēdams. Visu laiku atkārtojās šī īdēšana un staigāšana no viena gala uz otru. Vienreiz Stirna to vairāk neizturēja un uzbruka izdilušajai sievietei, nogrūda uz zemes un ieštaukāja. Bet, tas neko daudz nelīdzēja, tikai apklusināja viņu uz kādu laiku. Vēlāk viss turpinājās atkal no gala. Stirna izmēģināja jau iepriekšējos spēka paņēmienu, tikai šoreiz iegrūda sievieti viņas gultā un sāka smacēt ar spilvenu. To pamanīja apkalpojošais personāls un centās novērst iespējamo neapzināto slepkavības mēģinājumu. Viens labums gan bija šai terapijai: kopš tās dienas izkaltusī sieviete pārstāja īdēt un sāka runāt. Stirna atradās "novērošanas planētā". Tā viņa to pati sauca. No "novērošanas planētas" nebija iespējams izkļūt.. Patiesībā tā bija "Novērošanas palāta". Bet, tā kā Stirnu bija nolaupījuši arī citplanētieši, tad tā noteikti bija Novērošanas planēta, kurā tika veikti eksperimenti ar cilvēkiem. Durvīm nebija rokturu. "Novērošanas planētas" trūkums bija tas, ka šeit nebija iespējams nekāds privātums. Ja kāds cēlās sešos, tad visi pārējie bija augšā.. bija jāpacieš visas citu kaitinošās izdarības. Jāsaka gan, ka Stirna droši vien bija visneciešamākā visiem pārējiem. Un visi gaidīja to brīdi, kad varēs viņu izlaist brīvībā. Bet tas likās tik neiespējami tālu. Stirna bija fenomenāla ar savu kliegšanu. Viņai piemita visādas iztēles radītas fobijas. Sākot ar nāves bailēm un beidzot ar sajūtām, ka viss deg. Dega viņas māja, dega viņas mati, dega viss ķermenis. Savas emocijas viņa izrādīja, pārdabiski skaļi kliedzot un skrienot pa "planētu". Vienreiz viņa kliedza vienkārši par to, ka netika laista ārā. Savā niknumā viņa paņēma sulas paku un šķaidīja sulu pret sienām. Un kliedza nelabā balsī, nosaukdama apkalpojošo personālu par maukām un vecajām stervām. Stirnai bija viens slikts ieradums. Viņa mēdza aptīrīt citu iemītnieču skapīšus. Bet viņa nezaga mantas, bet tikai saldumus... šokolādes, cepumiņus... Viņa bija traka uz saldumiem, viņai nepietika ar tiem, kurus viņai atnesa.  Šeit nebija laika. Šī vieta atradās ārpus laika un telpas. Bija gaidīšana. Gaidīšana, kad atnāks, kad aizies. Stirna nepazina vairs pulksteni, viņa nemācēja noteikt laiku. un nedomāja arī par tādu laiku kā gadalaiki. viņa nezināja, kāds mēnesis, kāds datums. Tikai nojauta, ka kaut kad bija Ziemassvētki, jo telpā ieplūda piparkūku aromāts, bet brokastīs vienalga deva vārītu olu vai auzu putru. Vispār tā saldā tēja ar cukuru, ko viņai deva, kas bija tāda knapi silta, Stirnai likās, ka tās ir čuras. Kaut kad bija Jaunais Gads, jo aiz loga dzirdēja raķešu šaušanu. Bet viņa gaidīja. Viņa gaidīja, kad viņu izlaidīs. Un tad jau tas brīdis nāca arvien tuvāk. Jo nebija vairs jāpacieš zāļu kvantumu pilināšana vēnā, viņai iedūra tikai pa špricītei  dibenā. Vēlāk viņa pameta arī "novērošanas planētu" un saņēma vairs tikai rijamās tabletītes. Visus tā izsauca rindiņā pēc uzvārda, iedzert zāles, gluži kā filmā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu.  Pienāca pavasaris.Stirnu izlaida brīvībā. Bet sajūta bija sen zināmā, kas saucas: "būris ir vaļā, kāpēc tu neej ārā?" Viņa izgāja, bet vēl ilgi nesaprata savu brīvību. Ka brīvība ir kaut kas, kas viņai pieder un ko neviens nevar viņai atņemt. Tikai esot nebrīvē, var novērtēt brīvības neatkārtojamo garšu. Un viņa saprata arī to, ka cilvēks ir ieslodzīts savā brīvībā. Viņa nezināja, kur tagad lai iet, un ko lai dara. Viņa varēja iet jebkur un darīt jebko, jo visas durvis bija vaļā. Bet viņa neizvēlējās durvis, pa kurām ieiet, bet gan logu, pa kuru izkāpt.Sarkanā kleitā logā stāv meitene. Viņa izkāpj pa logu, pa pirmā stāva logu. Basām kājām skrien cauri mežam, cauri priežu mežam. Matos sabirst zari, apģērbs aizķeras... nošņirkst drēbe, noplīst... cauri mežam skrien kaila meitene.. skrien cauri mežam un nonāk ezera malā... pieliecas, lai dzertu ūdeni... ezera malā stāv Stirna. un skatās siltām, brūnām acīm.