Nav šaubu, ka grandiozās fizkultūras - fantāzijas filmas Aizliegtais paņēmiens/Sucker Punch sakarā galvenais jautājums, kā pilnīgi pamatotā sašutumā kliegtu padomjlaika buržuāziskās mākslas kritikas pārstāvji, - cik ilgi mums vēl nāksies paciest šo neslēpti totalitāro, fašistisko estētiku, slimīgas vardarbības kultu, kurš pacelts absolūta līmenī?!
Zvērīgie kultūras fetiši
Tiesa, ir viens «bet». Šis «bet» ir režisora Zaka Snaidera (1966, Austrālija) nenoliedzamais vizionāra talants un entuziasma pilnā spēja pārvērst kinoekrānu par fantastisku piedzīvojumu un rēgaini krāšņu vīziju kaujas teritoriju, kurā «bezmītu zemei» Amerikai gluži kā antīkos ideālus kino demonstrē neslēpti militāristiskos, zvērojošas fiziskās enerģijas un teju puspornogrāfiskas demonstratīvas seksualitātes pārpilnos ekrāna komiksu kultūras fetišus - lai tās būtu atklāti homoerotiskās Spartas kareivju muskuļotās miesas Termopilu kaujas asinspirtī (Snaidera megagrāvējs 300 spartiešu/300; 2006), subtilā Pola Moriseja erotiskie klipi vai dīvaini seksapīlie Nike un Adidas apveidi (Snaiders ar panākumiem strādājis mūzikas un reklāmas industrijā), vai nekautrīgi kičīgie un erotisku zemtekstu bagātie Laika glabātāju varoņi (Snaidera ekranizētais komikss Watchmen, 2009) un pat biedējoši kaujinieciskās pūces (filma Leģenda par Gahūlas pūcēm/Legend of the Guardians, 2010). Neba velti Snaiders ķeras pie kulta komiksiem - Frenka Millera 300 vai Alana Mūra Laika skaitītāji - grāmatām zīmējumu seriāliem, kurus Time ievieto 100 svarīgākās ASV klasiskās literatūras sarakstā.
Perversa mitoloģija
Savu kaisli pret komiksiem Snaiders paskaidro ar perfekti skolota intelektuāļa eleganci: «Supervaroņu diskurss ir ļoti infantila un visādā ziņā perversa mitoloģija, tāpēc fakts, ka tā ir tik cieši iesakņojusies amerikāņu kolektīvajā zemapziņā, masu psihē, ārkārtīgi daudz liecina par šo nāciju. Tieši tāpēc mana ironiskā supervaroņu dekonstrukcija nav tikai mākslinieciska rotaļāšanās. Tas lielā mērā ir politisks žests. Tie cilvēki varoņi ar īpašām spējām, kurus visā krāšņumā iemieso amerikāņu masu kultūra, ir patiesi neirastēniķi - Supermens ienīst visu pasauli, jo viņam «nestāv». Betmenam ir izteiktas komunikācijas problēmas, sievietes ir nemotivētas agresivitātes pārpilnas, un gadās, ka tieši «ļaundari» ir tie, kas vēlas mieru visā pasaulē vai vismaz to, lai viņiem neuzmācas ar vienīgo pareizo demokrātiju.»
Spēks caur skaistumu
Pēc Snaidera 300 spartiešu pirmizrādes 2006. gada Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā slavens britu kritiķis atgādināja, ka Sūzena Zontāga kapā otrādi apgrieztos, redzot, ka šīs amerikāņu kulturoloģes ienīstās režisores Rīfenštāles un viņas šedevra Gribas triumfs militāristiskie «spēks caur skaistumu» ideāli un impēriskie simboli atkal iekaro kinoekrānus - ar Zaka Snaidera spartiešiem. Iracionāla ekrāna maģija - nespēja izlemt, kam «atdoties» - mēmajām šausmām muskuļu dailes priekšā vai mēmajai sajūsmai par šausmīgo.
Tas pats skatītājus gaida arī «spartiešu» sievišķajā versijā, kurā galvenā varone Lellīte (Babydoll - viņu monstrozā pašaizliedzībā tēlo blondā «seksa rotaļlieta» Emīlija Brauninga), kura vardarbīgi tiek iespundēta psihiatriskajā slimnīcā un tur kopā ar draudzenītēm Raķeti, Dzintari/Emberu, Sirsniņu, Blondiju apvienojas kaujinieču pulciņā, lai visiem līdzekļiem īstenotu savu izpratni par brīvību. Cīnīties nāksies ne tikai pret trakonama totalitāro medicīnisko personālu, bet veselu ļaunuma impēriju - samurajiem, čūskām, nenosakāmas identitātes militāristiem utt. Robežas starp realitāti un šizofrēnisku fantāziju šajā filmā neeksistē. Pasaules kino galvenā varmākas atrakcionista Kventina Tarantīno asiņainā līgava (Uma Tūrmane) var klusi tupēt kaktā un aiz skaudības grauzt nagus.