Tiem, kuri no Lūisa Kerola, šī "matemātisko projekciju un absolūtā nonsensa" (Čestertons) meistara, stāsta kinoversijas par septiņgadīgo zemzemes un aizspoguļu teritoriju - šo nedzīvo pasauļu - apceļotāju gaida (baisu) pasaku, kuru drīkst skatīties kopā ar bērniem, būs krietni vīlušies. Vai pat dusmīgi. Jo šī kategoriskā kārtā nav izklaides filma mazuļiem, lai ko jums solītu reklāma.
Bez mīlestības?
Nelolojiet ilūzijas, ka daudzās dīvainās Kerola tēlu - fizioloģiski deformētu monstru - fotogrāfijas jums filmas laikā izdosies iemīļot. Tikai cilvēks bez loģiskas spriestspējas par Leonardo da Vinči atrasto pasaules harmoniju un zelta griezumu var saskatīt šajos jelkādas cilvēciskas proporcijas zaudējušajos kropļos ko jauku, mīlīgu vai smieklīgu. Tima Bērtona Alise Brīnumzemē - tas, protams, ir vizuāls meistardarbs, kurā režisors pēc ilgus gadus koķetēšanas ar "līgavām līķiem", butaforisko rīkļu griezēju no Londonas (Svīnijs Tods) un cita veida divdomīgiem karnevālismiem, filmām, kurās vēl tika saglabāta robeža, "ko drīkst skatīties pusaudži", ir atgriezies Sleepy Hallow jeb Jātnieka bez galvas laikos, kad visa pasaule bija murgs, reāls murgs, kurā lielākie ļaundari bija cilvēki, kas pārkāpuši galveno morāles tabu - tev nebūs nokaut.
Protams, Kerola absurdā humora un sirreālo tradīciju stils, kādā sarakstīta Alise, pieļauj šo stāstu interpretēt visdažādākajos, arī baismīgos veidolos (man kā čehu sirreālista Jana Švankmajera Alises fanam pat liekas, ka Bērtons "baismīguma" dozas ziņā čehu kino meistara šedevram ne tuvu nestāv blakus). Taču ir principiāla atšķirība, kā veidota Švankmajera filma (tā tiešām ir biedējoša, ļauna filma, bet domāta bērniem - lai norūdās un aprod ar apziņu, ka "dzīve nav rožu leja") un Bērtona darbs, kurš ir līdz pēdējai niansei virtuozi izskaitļots un aprēķināts izvirtušas, slimīgas dekadences paraugs, kuru adekvāti spēj novērtēt (un dažs pat ar sajūsmu izgaršot) tikai pieaudzis skatītājs. Bērns var iegūt traumatisku pieredzi, to pat neapzinoties.
Bērtona "joks" ir tāds, ka viņš it kā ar cēlu mērķi - turpināt Kerola pasakā slēpto literāro šifru sistēmu "papildināšanu/uzlabošanu" ar kino mūsdienu tehnoloģijām (vairāk nekā 80 procentu filmas materiāla ir datorapstrādāti, un, saprotams, tas ir 3D) - tik ārprātīgi ir iegrimis vizuālā narcismā, ka kļuvis vienkārši garlaicīgs.
vienīgā normālā
Vienīgais "normālais" personāžs šajā filmā ir deviņpadsmitgadīgā pie vīra izdodamā Alise (austrāliešu balerīna un modele Mia Vasikovska), kurai režisors, gluži sekojot Kerola stāsta varoņa ieteikumam "dzīvot drusku ātrāk un apstāties pie septiņiem gadiem", ir "nolaupījis" 12 izaugsmes gadus, padarot viņu par "seksuāla pārbrieduma neirožu izkāpinātu jaunkundzi ar acīmredzamiem masturbācijas lokiem ap acīm" (cit. no empireonline.uk). Viņa slavenajā pazemes valstībā caur Truša alu nokļūst aiz muļķīga pārpratuma, sajaucot Wonderland ar Underland, un tā Bērtonam neapšaubāmi ir subversīva "trako karaļvalsts", kurā par varu cīnās divas ne īsti pieskaitāmas māsas (Helēna Bonema-Kārtere kā sadistiskā histēriķe Sarkanā jeb Kārava karaliene un Anna Hetaveja kā manierīgi kaprīzā veģetāriete, pacifiste Baltā princese, bet abas ideāli ilustrē parunu "vienas rokas cimdu pāris", jo abas ir trakas, tikai katra savā formā). Trakais Cepurnieks Džonija Depa personā iemieso liberālā demokrātijas aizstāvja tēlu, tādu ar sevi apmierinātu revolucionāru transvestītu, kura pārdrošā "varonība" kulminē ainā ar kažoka ēdes sa(no)grauzto Zaķi, kad abi ir karalienes pazemoti, bet pikti čukst viens otram "nost ar asiņaino karalieni, nost ar karalieni slepkavu". Starp citu, variāciju par līķiem filmā netrūkst, piemēram, Alise upei pāri tiek, ņipri lēkājot pa noslīcinātu miroņu galvām, daudzu tēlu fizionomiskās izpausmes droši var saukt par miroņu maskām... Nemaz nerunājot par šaušalīgo Češīras kaķi, kura 140 zobu atieztais smaids un visbiežāk bez rumpja lidojošā galva vispār, kā smejies, bērnu var piebaidīt. Šo personāžu glābj tikai Stīvena Fraja seksuālā balss, kas jebkuru Kerola kaķa tekstu izdveš nu gluži kā nepārprotamu telefona intīmpakalpojumu: "Ļauj, es aplaizīšu tavas rētas, murrrr."
Iespējams, Bērtons bez pārmērīgās vizualizācijas kāres, kuras rezultātā visi pazemes dīvaiņi ir ieguvuši nepasakas "pervertu" vaibstus, ir inspirējies no nesenajiem literatūrzinātnieku atklājumiem, ka Kerola darbs lingvistiskās struktūras ziņā ir ļoti līdzīgs Kafkas Procesam, un tas, kā zināms, ir eksistenciālā absurda literatūras balsts. Arī Kerolam Alisē taču ir teksts: "Vispirms spriedums, pierādījumi pagaidīs."
Vārdsakot, varat svilpot, Bērtona fani, un dungot sev par prieku: What you pay is what you get, no one"s been disappointed yet! Baidos, ka nefanus filma samulsinās tik ļoti, ka tie vienkārši zaudēs runājamo.