Amerikā izdota latvietes grāmata par bēgļu gaitām 2. pasaules kara laikā

Kauns atzīties, bet par Vieda Skultans dzirdu pirmoreizi.

Arī , piekrītu, ka dzīvesstāstam ir liela nozīme. Bija tāda skaista grāmata - Sieviete dzintarā, tāpat Sofi Oksanenas ir laba grāmata( neesmu gan to lasījusi), tomēr, priekš mums - latviešiem - ir jau garu garais grāmatu saraksts, ir Okupācijas muzejs, tūlīt būs Jurjānes un Kairiša filam par Mēlāniju Vanagu ... bet vai vai nav tā, ka tas viss ir vairāk tādā emociju līmenī. Vai nav laiks tā kā iet dziļumā, kad pārdzīvojam ne tikai kas bija, bet saprotam - kāpēc bija. Un bija tāpēc, ka Latvijas lielākā daļa pilsoņu bija Ulmaņa skaisto vārdu apdullināti, naivu cerību par mūžīgo augšupeju, par mazo lauku saimniecību ilgstpējību utt. utjprj. apdullināti. Un vēl - šo grāmatiņu - esam pamanījuši mēs , bet cik lasītāju to pamanīs pasaulē ? Ja tiktu uzrakstīta dziļa un gudra grāmata - vai efekts nebūtu daudz lielāks ? Pirmkārt jau priekš mums - latviešiem , jo pirmkārt, tas efekts jau mums ir vajadzīgs.

enīvei nepiekrītu, ka diskusijas par "kā būtu, ja būtu/nebūtu" ir auglīgas un jēgpilnas. Tas ir tāpat, kā, komentējot sporta spēli TV, visi gudri. Dzīvesstātam ir lielāka cilvēciskā vērtība nekā jocīgām spekulācijām.

Ir tāds labs teiciens - kas pagātni pētī, tas nākotni svētī. Zinu, ka šodienas Latvijā ir lieli Kārļa Ulmaņa piekritēji. Bet kur mūs aizveda Ulmaņa režīms ? Daudzi piesauc prezidentālas valsts nepieciešamību Latvijā. Bet vai tam esam gatavi ? Lūk, kāpēc daudzi nepiesauc norvēģu finansu caurspīdīgumu, kad iekviena pilsoņa un valsts iestādes, valsts uzņēmumu finansu plūsma ir redzama? Tam neesam gatavi, vai ne? Nē, ar diskusijām mēs pagātni neizmainīsim, bet lūk nākotni, to gan varētu - vismaz paši vairāk ietekmēt.

Kāds būs labums no tā, ja piedāvās diskusijas par to, vai kaut ko varēja novērst, vai nevarēja???