Klasiskajā drāmā ir viena tāda fiška, pēc kuras veiksmīgas iedzīvināšanas dramaturgs tiek slavēts kā meistars, - paņēmiens, kuru mēdz saukt par laiktelpas vienību. Proti, darbības laiks risinās reālajā laikā un vienā vietā. Protams, pēc būtības jau ir runa par tādu efektīgu teātra paņēmienu kā - vēlams - vienā interjerā sakoncentrēts laiks, kurā par prieku skatītājam tiek atrisināta kāda svarīga dramaturģiska kolīzija, piemēram, paveikts un arīdzan atklāts kāds noziegums (visbanālākais variants) vai piedzīvots un atrisināts kāds būtisks pavērsiens sižeta dalībnieku dzīvē vai liktenī. Taču šī "laika sabiezināšana" sen vairs nav nekāds brīnums nedz teātrī, nedz kino - un divu trīs stundu kino vai teātra zāles tumsā pilnīgi pietiek, lai izstāstītu kādu foršu notikumu, tāpēc tīri formāli tagad teātra vai kino vērotājus var pārsteigt tikai "laiktelpas vienības" galēja intensifikācija. Tieši tas ir noticis spāņu režisora Rodrigo Kortesa debijas pilnmetrāžas filmas Aprakts dzīvs/Buried 90 minūtēs, kuras filmas galvenais un vienīgais varonis amerikāņu šoferis Pols pavada, ieslodzīts starp 20 cilvēku balsīm 1 x 2 m koka kastītē, precīzāk - zārkā. Ieraktā kaut kur Irākas tuksneša smiltīs. Tiesa, lai šāda filma vispār "notiktu", Polam tomēr būs nepieciešams pāris tehnisku palīglīdzekļu - mobilais telefons ar spokaini zilgano gaismu un šķiltavas (Zippo?) -, citādi visas 90 minūtes nāktos pavadīt piķa tumsā kā filmas iesākumā (padomājiet, cik mokoši ir skatīties "neko" un dzirdēt tikai trokšņus, lai arī Aprakts dzīvs sākums ir vien divarpus minūšu garš).
Smiltis un drebulis
Un vēl - filmas saspensu/drebuli nodrošina smiltis, kas laiku pa laikam birst zārkā, regulārā šausmu sajūta, ka Polam trūkst gaisa, ko elpot, un vienīgā dzīvā būtne, kas apciemo nabaga izmisušo šoferi galīgi nelaikā, - indīga tuksneša čūska. Tā ka skatītājam tiks garantēta arī (vismaz) viena slepkavība un varmācīga nāve.
Filmas autori izgudrojuši tādus spēles noteikumus, kurus paši spēj izturēt un nesasmīdināt skatītājus (kaut arī čūska, protams, ir drusku par daudz māksliniecisks pārspīlējums), - līdzīgi rīkojās arī dižais saspensa klasiķis Alfreds Hičkoks leģendārajā šedevrā Virve/Rope - arī tur slepkavas visādi "izgrozījās", slēpdami sava vardarbīgā plāna pēdas viena divistabu dzīvokļa telpā. Un, lai gan imdb.com pasviež vismaz 15 filmu nosaukumus ar "dzīvu aprakto", kinematogrāfā zārku kā efektīgu interjera elementu spējis izmantot teju vienīgais ģēnijs, protams, Kventins Tarantīno Kill Bill 2, uz sešām minūtēm pazemē zārkā aprakdams savu skaistuli Umu Tūrmani. Vampīri, kas paraduši čučēt zārkos, neskaitās. Tad jau labāk klaustrofobisko sajūtu spilgtināšanai pārlasīt Edgaru Alanu Po vai briesmu stāstus par Gogoļa apbedīšanu (bez galvas).
Slava režisoram!
Taču Kortesa filma pelna uzslavas. Jo paralēli cilvēku tracināšanai, kuri sirgst ar klaustrofobiju vai mazmotivētām bailēm no hermētiskām (noslēgtām) telpām, režisors risina citu, iespaidīgāku drāmu. Tieši tālab arī Pola lomai viņš izvēlējies tik simpātisku, taču ne īpaši "zvaigznīgu" aktieri kā Raiens Reinoldss - lai skatītājs ar šādu lāga čali varētu viegli identificēties kā "ar vienu no mums". Pols ar mobilo, kam, protams, strauji dilst bateriju "strīpiņas", cenšas sazvanīt kādu, kurš varētu viņu izglābt un sagādāt arābu teroristu pieprasīto izpirkumu - piecus miljonus. Zvana ģimenei, zvana 911, zvana Pentagonam, vēstniecībām. Varat divreiz minēt, kādas izsmeļošas atbildes izpalīdzīgie tuvinieki un par savas valsts pilsoņu drošību "ļoti atbildīgie dienesti" Polam sniedz. Un te jau sākas eksistenciāla drāma. Iespaidīga.