Kinorežisore Vera Hitilova kinopasaulē ienāca vēlu - tikai trīsdesmit gadu vecumā iestājās slavenajā Prāgas kinoskolā FAMU pie klasiķa Otakara Vāvras, kurš bija proponējis «universālā mākslinieka» audzināšanas koncepciju - to, ka viņa režijas meistardarbnīcā tiks gatavoti nevis šauri nozares profesionāļi, bet vispusīgi attīstītas personības, kas paralēli amata knifiem būtu padziļināti studējušas filosofiju, literatūru un mākslu vēsturi. Hitilovas kursabiedri - Jirži Mencels, Milošs Formans, Jans Šmids, drusku jaunākais Jans Švankmajers - tie ir pasaules kinovēsturē labi zināmi vārdi. Gluži tāpat kā pati Hitilova, kura ir visspilgtākā absurdā feminisma apdzejotāja kinovēsturē. Vismaz tieši tā - par poētiski feministisku un vienlaikus absurda estētikas caurstrāvotu kinošedevru - Hitilovas pazīstamāko filmu Margrietiņas/Sedmikrasky (1966) nosaukuši divi kultūrvēstures spīdekļi - kulturoloģe Sūzena Zontāga un kinozinātnieks Ježijs Teplics. Kaut gan Hitilova veidojusi daudz joprojām apbrīnojami svaigu spēles un dokumentālo filmu.
Turklāt atšķirībā no kolēģiem Miloša Formana un Milana Kunderas viņa pēc 1968.gada asiņainās padomju invāzijas Čehoslovākijas Sociālistiskajā Republikā neizbrauca uz rietumiem, lai sekmīgi turpinātu karjeru un «iztaisītos par disidentu» (kaismīgi Hitilova oponē Formanam par «dzimtenes nodevību tās grūtākajā laikā» savā 1981.gada filmā Hitilova pret Formanu. Savas nepārtrauktības apzināšanās), bet gan vispirms uz deviņiem gadiem labprātīgi «nolīda mātišķības pagrīdē», kā viņa nosauca divu bērnu - meitas Terezas un dēla Štepāna - audzināšanu.
Man ir dziļš gandarījums, ka kinolekciju seriālu Tas, ko tu nedrīksti nezināt tā trešajā sezonā Cits jaunais vilnis kinoteātrī Rīga atklāj Veras Hitilovas šedevrs Margrietiņas, ļaujot pārrunāt to apstākļu kopumu, kas laimīgajā un traģiskajā 60.gadu Čehoslovākijā radīja bagātu vienas Eiropas tautas kultūras vitalitātes izpausmes lappusi. Tā ir filma par divām šķietami dullām meičām Mariju I un Mariju II, kas vienlaikus ir piedzīvojumu kāras draiskules, arī tādas kā mehāniskas lelles, un arī hipertrofēta feminās brīvības alku ilustrācija (karikatūra?). Margrietiņas ar savu humoru un neprātīgo vizuālo izdomu joprojām inspirē radošos cilvēkus. Par Hitilovu sajūsmā bija ģeniālais fantazētājs Sergejs Paradžanovs. Arī mūspusē nesen Margrietiņas sajūsmināja latviešu teātra «moderno Lāčplēsi» Alvi Hermani, un šī sajūsma ielija Jaunā Rīgas teātra izrādē Klusuma skaņas.