Pēterburgas un Kijevas režisoru filmās
Ir diezgan satraucoši pēkšņi ieraudzīt Rīgā uz ielas gājēju straumē aktieri Arni Līcīti. Parasti viņu esmu sazvanījusi Kijevā, Minskā, Maskavā vai kādā citā pilsētā. Pirms pāris gadiem pat Romā, kur tika filmēts Krievijas seriāls Kolekcija.
Strādā bez kaskadiera
Redzot manu apjukumu, Arnis Līcītis plati smaida: "Man tādas kā brīvdienas — vieni darbi beigušies, bet citi vēl nav sākušies. Sastrēgumi ar filmēšanos parasti sākas vasaras siltākajā laikā." Bilstu, ka pirms pāris dienām redzēju aktieri kādā no Krievijas televīzijas kanāliem filmā Mežainis, bet pavisam nesen kādā krieviski raidošā televīzijas kanālā Latvijā parādīja filmu Ragana. Arnis skaidro: "Zini, man šad tad uz ielas nāk klāt garāmgājēji un saka — mi tebja po teļevizoru videļi (mēs tevi televīzijā redzējām — krievu val.). Es arī pats labprāt skatos Krievijas televīzijas kanālus un redzu gan savas vecās, gan jaunās filmas."
Kāda ir sajūta, vērojot agrāk paveikto?
Arnis atkal smej: "Skatos ar lielu interesi. Daudzas epizodes jau esmu aizmirsis, tāpēc priecājos par savu varēšanu — redz, Mežainī zirgā uzlēcu kā kovbojs, Samta revolūcijā trikus ar pakaļdzīšanos automašīnā izpildīju bez kaskadiera palīdzības! Kad skatījos seriālu Kolekcija, kur mans varonis ir Krievijas drošības dienesta darbinieks, atcerējos epizodi, kur bija jāfilmējas ar suni. Pirms tam citos medību laukos bija aizgājis mans mīļotais erdelterjers Gustavs, un es lūdzu suņa lomai sameklēt tieši šīs šķirnes pārstāvi… To epizodi es veltīju sava Gustava piemiņai."
Arnim ir 62 gadi. Viņš ir spēlējis Valmieras, Jaunatnes, Krievu teātrī un teātrī Kabata, bet par savu mājvietu vienmēr uzskatīja Jaunatnes teātri, par savu režisoru — Ādolfu Šapiro. Pēc Jaunatnes teātra slēgšanas aktieris ne ar vienu teātri ciešāk nesaistījās. Varbūt tāpēc, ka sāpēja sirds par savu vienīgo teātri, bet varbūt tāpēc, ka viņš kļuva arvien pieprasītāks tā laika Padomju Savienības kinostudijās, kur virmoja dzīvība, tika dibināti jauni kontakti un, ko liegties, maksāja daudz labāk nekā aktieriem Latvijas teātros. Pat neliela epizode daudzsēriju filmā tika apmaksāta labāk nekā sezonas darbs teātrī. Arnis gan saka: "Ja būtu interesanta loma un labs režisors, es arī tagad neatteiktos strādāt teātrī. Celtos deviņos no rīta, ietu uz mēģinājumiem un vakarā spēlētu izrādes, bet darīt visu pēc kārtas, ko liek priekšā štatā strādājošam aktierim — tas mani neinteresē."
Trīs dienās divi vārdi
Talantīgs, daudzšķautņains un savrups aktieris — tā par Arni Līcīti saka viņa bijušie kolēģi un teātra zinātniece Lilija Dzene. Tagad var teikt, ka Arni vairāk pazīst kā kino, nevis teātra aktieri. Turklāt — kaut Arņa vārds ierakstīts arī daudzos Rīgas kinostudijas filmu titros, popularitāte pie viņa atnāca pēc lomām Krievijas kinostudiju filmās. Arnis smeldzīgi stāsta: "Tikko Kijevā un Maskavā notika divu filmu Mežainis 2 un Atgriešanās punkts pirmizrādes. Abās man galvenās lomas. Zvanīja kolēģi, apsveica, bet es domāju — vai es šīs filmas te, Latvijā, kādreiz redzēšu?"
Nesen Arnis atgriezies no filmēšanās Vīborgā, kur filmējās nelielā lomā seriālā par izmeklētāju Kamensku.
Rudenī Baltkrievijas mežos skaistā vietā pie Braslavas tika filmēts seriāls Tunguskas meteorīts: "Tas meteorīts nokrita Sibīrijā tieši pirms simts gadiem, bet seriālā fantastika mijas ar realitātes notikumiem. No Rīgas caur Daugavpili mani uz Braslavu veda ar taksīti. Nofilmēja divas epizodes ar manu piedalīšanos — "es skatos pa logu", "es eju pa ielu". Smieklīgi maz, bet tāda jau ir filmēšana. Gadās arī, ka filmē divas sērijas pēc kārtas, visi krīt no kājām nost, pārguruši, bet arī tāds ir darbs!"
Pirms tam Līcītis filmējās Maskavā. Aktieris atceras: "Trīs dienas dzīvoju viesnīcā, kadrā pateicu vien pāris frāžu, bet — ja par to maksā naudu, kāpēc ne? Kino vispār ir pilnīgi nesaprotama padarīšana, tajā kaut ko plānot ir neiespējami."
Arnis atzīst, ka pārsvarā viņam krievu filmās vienmēr esot daudz teksta:
"Kolekcijā man teksts bija lappusēm garš, bet kolēģiem uz maniem monologiem tikai jāatbild ar — "jā", "nē", "tieši tā"! Visi pēc filmēšanās atpūtās, bet es kritu gultā, gulēju kā nosists, cēlos četros no rīta un zubrīju tekstu." Skatoties savas agrāko laiku lomas, Arnis nevar vien nobrīnīties: "Es tik ātri bēru tekstus — kā es vispār tik ātri vārdus varēju izrunāt? Taču tagad vārdus tā ber visi aktieri!"
Vai nācies filmās arī mirt? Kāda ir sajūta?
Arnis vārdus kabatā nemeklē, saka: "Molča (klusējot — krievu val.). Mežainī 2 es ar galveno varoni ieeju mežā meklēt viņas vīra līķi, un mani nošauj. Žēl, jo paredzēts, ka tiks filmēta arī nākamā sērija Mežainis 3, bet tur jau manis vairs nebūs..."
Vaicāju — kā veidojas sakari Krievijas kino biznesā? Kā režisori izvēlas aktierus? Arnis Līcītis ir pārliecināts — darbojas gan pazīšanās, gan nejaušības princips: "Ar režisoru Aleksandru Kopeikinu es iepazinos Gorbačova laikā — 80.gados, kad filmējos kinofilmā Kruīzs. Aleksandrs tajā filmā pirmo reizi strādāja kā operators. Viņam patika, kā es strādāju. Tagad viņam Kijevā pašam pieder Kopeikina kinofabrika, sava studija, aparatūra, paviljoni, transports, birojs. Mēs joprojām esam draugi, tāpēc viņš mani aicina savās filmās. Mežainis ir viņa pilnmetrāžas filma. Citi režisori saka — redzēju jūs kādā filmā, gribu, lai jūs filmētos arī pie manis."
Gribu zināt — kā aktieris izdzīvo, kad iestājas dīkstāve? Arnis ir nesatricināms: "Gaidu atkal jaunu darbu un zinu, ka filmas būs. Trakākais, ka dīkstāvi strauji nomaina daudzi piedāvājumi, un tad sākas dzīve uz čemodāniem. Bet es pie tā jau esmu pieradis. Varu pat teikt, ka tā ir mana īstā dzīve.