Cilvēkiem, kas nopietni interesējas par kinematogrāfu nevis kā dīku izklaidi, bet savas cilvēciskās pieredzes bagātināšanas formu, un tiem, kuri dziļāk gribētu saprast, kas tad īsti notika laikā, kuru mēs saucam par stagnējošo sociālismu, Barbaras apmeklējums būtu obligāts. Turklāt tas ir spēcīgs, gudrs kino ar lielisku un taupīgi emocionālu, tādēļ jo iedarbīgāku stāstu.
Filmas darbība risinās ļoti konkrētā telplaikā - Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1980. gadā - mazā pilsētiņā pie Baltijas jūras, kur galvenā varone ārste Barbara "norīkota" darbā, jo VDR slepenpolicijai (Valsts drošības komitejai Stasi) ir informācija, ka Barbara gatavojas bēgt uz Rietumiem. Filmas iesākumā viņa oficiāli lūdz atļauju izbraukšanai pie līgavaiņa, taču no Stasi saņem vīzas noraidījumu…
Barbaru var uzlūkot no dažādiem redzespunktiem, atklājot, ka šī filma - hameleons - ir spējīga pielāgoties dažādām žanriskajām struktūrām. To iespējams skatīties kā jaunas, skaistas sievietes esenciālu dzīves drāmu, kurai nākas izvēlēties starp jūtām un pienākumu, bet patiesībā - starp nolemto tagadni sociālismā un brīvo nākotni kapitālismā (sociālistiskā cilvēka sirdsapziņas misija taču - cēli būt mediķim!), kā stipri plosošu intīmu melodrāmu (jo Barbarai jāizdara izvēle arī starp bagāto Rietumu līgavaini un kolēģi Andrē mazpilsētā, ar kuru filmas laikā viņai nodibinās arvien ciešākas attiecības). Filmas stāsts ir arī aizraujošs detektīvtrilleris ar saspensa elementiem, jo Barbaru nemitīgi izspiego Stasi aģenti. Visbeidzot - tas ir rūpīgi, skrupulozi restaurēts "gabals" no VDR sociālistiskās ikdienas, un šādās antropoloģiskās restaurācijās Kristiāns Pecolds (1960) ir meistars ar starptautisku slavu - ne velti režisors ierindots jaunā vācu kino viļņa līderos, un ne velti Pecolda "vēsās", šķietami dokumentāli atsvešinātās filmas gūst ievērojamus panākumus Vācijā gan kritiķu, gan kolēģu, gan plašā skatītāju auditorijā. Jo tie ir stāsti par mums - tas ir, vāciešiem. Plus, protams, fascinē pats kino - aktierspēle, epizožu rimtā dramaturģija, kas ļauj pamazām sabiezēt cilvēka un laikmeta attiecību drāmai, lai eksplodētu ļoti paradoksālā, daudzi pirmajā mirklī padomās - neloģiskā veidā. Bet Barbaras brīvās izvēles būtība jau tur arī slēpjas - tikai brīvs cilvēks var atļauties rīkoties muļķīgi!
Ko mums no šādas Barbaras būs mācīties?
Kristiāns Pecolds intervijā pēc Jellas triumfa Berlinālē 2007 izteicās, ka "vēsturiskas filmas vairs nav iespējams uzņemt, jo māksla nespēj tikt līdzi tai intensīvajai dokumentālajai literatūrai, kas šajā desmitgadē ir gāzusies pāri Vācijas cilvēkiem". Manuprāt, Pecolds mudina aizdomāties par mākslai, ja tai pieskaitām arī kinematogrāfu, arhisvarīgu jautājumu: kā mākslā rādīt to vēsturi, par kuru cilvēki labprātāk vēlētos aizmirst. Proti - neseno vēsturi, "dzīvo vēsturi" - to, kas vistiešākā veidā skar sociālisma apogeju un norietu.
Dramatizēt? Taču dramatizējot (paspilgtinot) pieaug varbūtība melot - iespaida efektīguma vārdā. Romantizēt? Taču, kā apgalvo klasiķi, - romantizēt nozīmē vienkāršot. Atliek dokumentāla, pedantiska visaugstākās patiesības (realitātes izjūtas) rekonstrukcija. Bet tāds darbs, kā zināms, prasa nesteigties, un velti cerēt uz lētiem acumirklīgiem panākumiem.
Banālā nākotne. Sākas vācu filmu nedēļa
Kinoteātrī Splendid Palace jaunāko vācu filmu minifestivāla Berlināle ietvaros tiks rādīta Kristiāna Pecolda filma Barbara - Vācijas 2012. gada nominante Oskaram labākās ārzemju filmas kategorijā, Berlīnes kinofesta 2012 _Sudraba lāča _ieguvēja par labāko režiju ar izcilo dramatisko aktrisi Nīnu Hosu titullomā, kurai jau ir labākās aktrises Lācis par Jellas lomu tā paša Pecolda 2007. gada filmā Yella.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.