Berlīnes festivālā Pecolds ieguva balvu par labāko režiju. Tomēr tā nav vienīgā motivācija, lai skatītos Barbaru. Vispirms jau Barbara ir stāsts par nemaz ne tik senu vēsturi – sociālisma ēru, dzelzs aizkaru, slepeno dienestu darbību, kas tikpat labi bija aktuāls Vācijai (filmas darbība norisinās kādreizējā Vācijas Demokrātiskajā republikā), gan arī – Latvijas vēsturei.
Filmas galvenā varone ir ārste – inteliģenta, jauna sieviete, kura filmas sākumā skatītājam nezināmu iemeslu dēļ ir izsūtīta uz provinces slimnīcu, kur viņai ļauts turpināt profesionālos pienākumus ciešā "dienestu" uzraudzībā – gan slēptā, gan neslēptā -, kas jauno sievieti regulāri pakļauj cilvēka cieņu pazemojošai kratīšanai. Filmas žanrs ir melodrāma, taču tā rezonē arī vēsturiskās situācijas dramatismu un to visuresošās "ideoloģiskās" kontroles mehānismu, kura varā bija pakļaut cilvēku represijām arī viņa nepareizo privāto izvēļu dēļ. Kālab regulāri tiek tiranizēta ārste Barbara, neatklāšu, lai negrautu filmas pamatīgo spriedzi. Režisoram ir izdevies vienlaikus radīt gan nesenās vēstures portretējumu, gan arī kvalitatīvu melodrāmu.
Un tā ir tikai viena no vācu filmu programmas "odziņām"; meklējiet arī citas. Piemēram, Holivudas slavas pīrāgā iekodušā režisora Rolanda Emeriha filmu par Šekspīra identitātes noslēpumu Autors Anonīms.
Vācu filmu nedēļa
Splendid Palace
26.oktobris – 1.novembris