Jo varbūt nākamā pusīte ir labāka? Ja vispār ticam, ka cilvēks ir «augstāko varu» voluntāras rīcības rezultātā divi daļās sašķelta garīga radība, duāla, pretrunu plosīta, nemierā esoša, domājoša, jūtoša, vienvārdsakot - dzīva būtne, kas allaž ir meklēšanas/meklēšanās procesā. Un šāds pieņēmums tikai paviršiem morālistiem šķitīs vulgārs, nepiedienīgs.
Vai mīlestības saistviela ir uzticība? Kas vispār tā tāda? Kas ir tas dievišķais klikšķis, kas sirdij liek pukstēt straujāk, asinīm pulsēt neprātīgāk un acīm laimībā starot kā zvaigznītēm tumšā ikdienišķības naktī? Kas par ēteri ir mīlestība? Un - jā, jā, - kurā brīdī un kamdēļ šī ēteriskā substance iztvaiko?
Gandrīz īsts romāns
Jums, protams, ir pamatotas tiesības teikt, ka es kuļu tukšus salmus. Tā vietā, lai riktīgi izstāstītu, kas uz ekrāna notiek ar filmas Blue Valentine galvenajiem varoņiem Dīnu un Sindiju (kurus ar apskaužamu «staņislavskisko» dzīvelīgo ticamību ikkatrā niansītē, ikkatrā žestā, ikkatrā ķermeņa poras eksistencē tēlo, nē, izdzīvo jaunie talantīgie aktieri Mišela Viljamsa un Raiens Goslings, sniedzot ideālu mācībstundu aktiermeistarības priekšmetā «kā uzvesties kadrā», abi aktieri tiešām atstāj iespaidu, ka tas ir dokumentālais kino, ka viņiem, die's pas', drošticami dzīvē ir bijis īsts romāns…), es te leju dzeju - blā-blā-blā.
Joks ir tāds, ka ASV neatkarīgā kinematogrāfa censonim režisoram Derekam Sienfrānsam nolūks ir parādīt, kā pazūd mīlestība, kā tā izčākst burtiski no nekā un ka racionālu iemeslu ne-mīlestībai nesameklēt, tāpat kā nesameklēt to arī pašam jūtu uzplaukumam. Taču tas nav fatālais shit happens - tā notiek. Lai gan, jā, tieši tā notiek. Mīlestība pazūd aiz nekā. Bez iemesla. Un varat miljons reižu stāstīt, ko tieši Dīns ar Sindiju izdarīja nepareizi, ko mazāk pareizi, ko pavisam aplam, lai beigu galā attaptos pie sasisto jūtu siles. Divi vienkārši cilvēki. Kā es, tu, viņš, viņa… Kas aizgāja un kurā mirklī šķērsām? Vīrišķis pārāk vieglprātīgi iejutās mājās gulšņājoša saimnieka lomā? Sieviete bija pārāk jūtelīga, un sīkas neuzmanības drumslas baigu galā sajūdzās iznīcinošās histērijās, kas visiem «krīt uz nerviem»?
Es negribētu lieki valkāt vārdus «mīlestības ikdienišķās nāves anatomija» - nē, tas nav tas, ar ko nodarbojas filmas autori. Nevar teikt, ka pāra laimi saēda riebīgā, garlaicīgā sadzīve - kā tauki uz iztukšotu šķīvju malām, kā sīki netīrumi izlietnē, kas krājas, krājas, krājas, līdz saķepst smacējošā kopdzīves rutīnas purvā, kurā iespējams noslīkt.
Džeziska improvizācija
Filmai ir interesanta struktūra - tā ir džeziska improvizācija (un tajā ir viena absolūti ģeniāla aina, kurā Goslings dzied dziesmiņu Viljamsai uz ielas pie kaut kāda veikala, ar roķelēm strinkšķinot tādu kā aizsmakušu mandolīnu, - apraudāties var un var konstatēt, ka vīrieši/puikas ir pulka, pulka romantiskāki «ķēmi» par visām meitenēm, buntītē sasietām), kas fragmentēti izstāsta nelaimīgās laulības story no, kā smejies, jūtu dzimšanas līdz kapam. Bija mīla, un, čuš, kur šī pazuda?
Filmas grūtsirdīgi romantiskais nosaukums Blue Valentine vienlīdz labi var būt gan tiešā tulkojuma skumju ziediņš, gan atsauce uz dūcoši rūcošā barda Toma Veitsa slaveno 1978. gada albumu Blue Valentine. Skumja balāde, vārdu sakot. Un - galu galā, ja neticat, ka jūtu un laimes nāvi var adekvātāk aprakstīt «šitik bezsakarīgā tekstā», tad lai jūs mierina ietekmīgais interneta resurss Rotten Tomatoes, kas filmai konstatējis 87 procentus pozitīvu, slavinošu recenziju. Un tikai divus procentus galīgi negatīvu. Skumji romantiska improvizācija par mīlestības mazo nāvi - ideāla skatāmviela jauniem mīlētājiem, lai mācītos no citu, ne savām kļūdām.
Blue Valentine
Melodrāma. ASV. Rež. D. Sienfrānss. Lomās M. Viljamsa, R.
Goslings.