Kinoteātris ir ideāla telpa, lai stāstītu aizraujošus stāstus par vēstures gaitu, un tie kinorežisori, kuri to jau ir darījuši, pat Kventins Tarantīno nesenajos Bēdīgi slavenajos mērgļos, zina, ko dara. Arī kinoteātris Splendid Palace, padomju laikā – kino Rīga, kopš 2011. gada – atkal Splendid Palace, būtu ideāla vide – "laika kapsula", kur kādam asprātīgam, talantīgam režisoram izrisināt stāstu par Latvijas vēsturi. Paša kinoteātra 90 gadu jubileja – laiks no tā dzimšanas 1923. gadā līdz šodienai – mudina pārcilāt atmiņas un doties "zudušā laika" meklējumos. Te svarīgs ir gan tas, kas rādīts uz kinoteātra ekrāna, – filmas, kā zināms, ir spilgtas sava laika un ideoloģijas nospiedumu nesējas –, gan kādi ļaudis ir sēdējuši zālē – kungi un dāmas, biedri un biedrenes, atkal kungi un atkal dāmas – un arī kādi cilvēki darbojušies neredzamajā pusē – strādājuši kinoteātrī. Kamēr kāds jauns un talantīgs režisors Splendid Palace nav nofilmējis tik krāšņu stāstu, kas pārtrumpotu pieminēto Tarantīno filmu un tajā rādīto Parīzes kinoteātri, var šķirstīt bilžu albumus.
Zudušo laiku meklējot
Fotogrāfijas, ko savākuši Splendid Palace darbinieki, gatavojoties jubilejai, ir fascinējošas – tajās var aizmirsties kā senos ģimenes albumos, kur daudz labu paziņu. Lūk, Jānis Streičs – pavisam jauns uz toreizējā kino Rīga skatuves kādas Rīgas kinostudijas filmas pirmizrādē 70. gados. Lūk, Gunārs Cilinskis un Eduards Pāvuls – skaisti kā dievi vai vismaz Holivudas stāri, re, Raimonds Pauls pēc, nu jau, iespējams, daudzu piemirstā "Paula biopika", biogrāfiskās filmas Tapers pirmizrādes 80.–90. gadu mijā. Un vēl, un vēl… Toreiz kino Rīga bija tradicionāla svinīgo Rīgas kinostudijas filmu pirmizrāžu vieta, un joprojām Splendid Palace ir vieta, kur filmu pirmizrādēm ir svētku garša. Šķirstam albumu tālāk – korekti safrizētas padomju kinoteātra Rīga darbinieces uz plakāta fona, kur piesaukts kārtējais partijas kongress, šķiram vēl – solīds ļeņineklis un cita ideoloģiska atribūtika, kas bija pašsaprotama padomju laika vidē. (Apbrīnojamā kārtā šis laiks neatgriezeniski neiznīcina, vien nobružā kinoteātra vēsturisko greznību.) Ejam vēl tālāk pagātnē – pašapzinīgs, izskatīgs, labi situēts vīrietis ar sievu un meitu – tas ir kinoteātra Splendid Palace izveidotājs un īpašnieks Vasilijs Jemeļjanovs, kura liktenis pēc padomju okupācijas bija traģisks (viņš mira izsūtījumā 1949. gadā). Taču tā visa vēl ir nenojausta nākotne, pagaidām Vasilijs Jemeļjanovs ir uzņēmīgs vīrs labākajos gados, kurš atbēdzis no boļševisma pārņemtās Krievijas kopā ar igauņu izcelsmes sievu un bērnu, lai savas idejas par kinobiznesu un vēlāk arī par grezna, varena, prestiža kinoteātra būvniecību realizētu Rīgā.
Pārsteiguma efekts
Bilžu albums ievelk un aizrauj, tas liek kļūt lepnam – bez patriotiskiem pārspīlējumiem un pilnīgi objektīvi –, ka Rīgā ir viens no visskaistākajiem kinoteātriem Ziemeļeiropā, kuru izrādot ārzemniekiem, arī kinoprofesionāļiem, rezultātu var prognozēt… Ieraugot Splendid Palace greznās telpas, tiem parasti izbrīnā "atkaras žoklis"! Gan par arhitektonisko vērienu, gan par faktu, ka Splendid Palace joprojām ir kinoteātris. (Tas nebūt nav pašsaprotami, jo daudzi Eiropas lielo pilsētu vecie, krāšņie kinoteātri ir kapitulējuši komerciālo multipleksu vai cita veida patēriņa baudu priekšā.) Turklāt patlaban tā repertuārs ir labāks nekā jebkad – te ir skatāmas pēdējo gadu spēcīgākās, konceptuālākās Eiropas filmas (A. Kešiša Zils ir vissiltākā krāsa. Adele, U. Zeidla Paradīzes triloģija – izcils repertuārs). Un, ticiet man, par Splendid Palace brīnīsies arī tie, kas brauks uz Rīgu nākamgad, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un pilsēta, kurā savas balvas piešķirs Eiropas Kinoakadēmija.
Splendid Palace ir izdevies pārlaist gan Otro pasaules karu, gan politisko režīmu un sistēmu maiņas, gan krīžu periodus; un to nekautrējoties var dēvēt par vienu no tiem Rīgas objektiem, kura potenciāls – kā kultūras un arī tūrisma objekta – ir milzīgs. Īpašs tas ir arī laikā, kad XXI gs. bērni – Rīgas jaunbūvētie daudzzāļu kinoteātri – piedāvā absolūti atšķirīgu kino skatīšanās konceptu. Splendid Palace ar savu konceptuālo "nē" popkornam, kas, starp citu, ASV kinoteātros parādījās Lielās depresijas laikā, lai palielinātu kinoteātru ieņēmumus, atgādina par citu laiku, citu mākslu hierarhiju. Kinoteātris kā izsmalcināta kinokultūras baudīšanas vieta, kā prestiža socializācijas telpa, kaut kas līdzvērtīgs operas apmeklējumam – Splendid Palace to joprojām piedāvā.
Uzņēmēja sapnis
Savulaik šādu mērķi par kinoteātri kā ienesīgu mākslas templi loloja arī uzņēmējs Vasilijs Jemeļjanovs, kuram arī ir jāpateicas par to, ka Rīgas centrā ir viens no greznākajiem Eiropas kinoteātriem.
Dzimis 1881. gadā Pēterburgas nomalē nabadzīga kurpnieka ģimenē, Vasilijs Jemeļjanovs Rīgā nonāca ap 1920. gadu. Viņam jau bija pieredze kinoizrādīšanā Krievijā, kur trīsdesmit gadu vecumā viņam jau bija savs neliels kinoteātris. Taču savu varenāko kino izrādīšanas pili viņš uzcēla Rīgā.
Kino/kustīgās bildes gadsimta sākumā vēl bija jauna mākslas forma, kas meklēja savus izteiksmes līdzekļus, pamazām kļūstot par ietekmīgu masu mediju. Kad Jemeļjanovs nonāca Rīgā, kino eksistēja vien gadsimta ceturksni, bet jau bija kļuvis par ienesīgu biznesu gan Eiropā, gan Amerikā. Arī Rīga jau pirms Pirmā pasaules kara bija kļuvusi par vienu no Krievijas 22 24. oktobris, 2013 kino | splendid palace – 90 Brīnišķīgā pils Kinoteātris Splendid Palace svin 90. gadskārtu. Tā kapitāls ir gan vēsture, gan unikālais statuss, gan – pašlaik arī izcilais repertuārs Teksts Dita Rietuma impērijas filmu izrādīšanas centriem. Pat kara laikā – 1916. gadā – Rīgā darbojās 22 kino demonstrēšanas vietas, bet 30. gadu sākumā – jau neatkarīgās Latvijas laikā – Rīgā bija vairāk nekā 35 kinoteātri.
Jemeļjanovs sākotnēji nodarbojās ar filmu iznomāšanas biznesu – kopā ar biznesa partneri Leonīdu Falšteinu, ar kuru viņš bija iepazinies Igaunijā, viņi nodibināja uzņēmumu Royal Film un sāka biznesu. Filmas izrādīšanai viņi pamatā pirka Vācijā, noderēja arī filmas, kuras Eiropā jau bija izrādītas un kuras varēja iegādāties par niecīgu summu. Drīz vien abiem uzņēmējiem radās vajadzība pēc sava kinoteātra, kur filmas izrādīt. Viņi nodibināja akciju sabiedrību ARS, nopirka zemes gabalu Elizabetes ielā, dabūja kredītu bankā, un sākās kinoteātra Splendid Palace būvniecība. Projekta autors – arhitekts Frīdrihs Kārlis Skujiņš.
Kinoteātris izmaksāja 850 000 latu, 990 strādnieku to uzbūvēja 10 mēnešos. Kinoteātris tika atklāts 1923. gada nogalē.
Mēmums un skaņa
Savos pirmajos darbības gados Splendid Palace piedzīvoja grandiozu tehnoloģisko revolūciju – pāreju no mēmā uz skaņu kino. Tomēr pirmos sešus gadus valdīja mēmā kino ēra, bet filmas skaņu celiņš nereti tika radīts "uz vietas", kinozālē spēlējot muzikālo pavadījumu. Splendid Palace darbojās savs orķestris Oto Karlī vadībā. Amerikā kino skaņa ielauzās jau 1926.– 1927. gadā. Pāris gadu vēlāk jaunā tehnoloģiskā sensācija – skaņu kino – atnāca līdz Latvijai – 1929. gadā Splendid Palace demonstrēja pirmo skaņu filmu Baltijā.
Viss pārējais jau ir vēsture. Finālā atliek novēlēt Splendid Palace nosvinēt savus skaistos deviņdesmit un saglabāt savu unikālo statusu, vienlaikus esot gan muzejiskai un arhitektoniskai vērtībai, gan unikālai kinokultūras telpai – vietai, kur patverties tiem, kuri kino nevienādo ar Holivudas komercrepertuāru un popkornu. Bet tas, ka Splendid Palace konsekventi attīsta arī savu kā koncertzāles statusu, liecina vien par gredzenveida kompozīciju – arī Splendid Palace pirmsākumos te nereti izrādīja muzikālus priekšnesumus.