Fakts visai brēcošs, kas drūmās krāsās iezīmē "demogrāfisko situāciju" kino industrijā. Sievietes režisores ir retums, vēl retāk viņas tiek pie nozīmīgām trofejām. Taču Jaunzēlandē dzimusī Kempione, kuras filmu "Spožā zvaigzne" ir producējusi Austrālija un Lielbritānija, tik tiešām ir kino režijas granddāma. Jā, kopš "Klavierēm" ir pagājis daudz laika, taču Kempione neuzskata, ka viņa filmē reti, pārāk reti.
"Mana meita ir mana labākā filma, tāpēc es atļāvu sev pavadīt arī laiku kopā ar viņu, lai manam bērnam nebūtu jāpiedzīvo sajūta – augt bez mātes," tā Džeina Kempione sacīja preses konferencē, kas bija veltīta filmas "Spožā zvaigzne" pirmizrādei.
Izsmalcināts, kadrā elegants un attēlā juteklisks kino, tā var raksturot "Spožo zvaigzni", kas formāli atbilst gan biogrāfiskās filmas, gan kostīmfilmas formātam. Pati Kempione neuzskata, ka viņa ir uzņēmusi biogrāfisku filmu par 19.gs. britu dzejnieku Džonu Kītsu (Keats), bet gan mīlas drāmu. Kītss mira jauns – 25 gadu vecumā piedzīvojis romantisku, platonisku attiecību stāstu ar Fanniju Bronu (Brawn).
"Spožā zvaigzne" – tā sauc vienu no Kītsa dzejoļiem, kuru viņš veltījis savai iemīļotajai. Kempiones stils - niansēts, pustoņus, sajūtas un ilgas respektējošs nenoliedzami sasaucas ar Džona Kītsa romantisko dzeju.
Neliekuļosim, par Kītsa popularitāti. Par šo britu 19.gs. dzejnieku, izrādās, nebija pat dzirdējis tā lomas tēlotājs, britu aktieris Bens Višovs. Šis fakts lieliski piespēlē kāda modernām tehnoloģijām apkrauta jaunieša izsaucienam, sak, kas vairs mūsdienās atceras šo britu romantiķi?
Apzināta pagātnes, kultūras noliegšana, laikā, kad visi "čivina" / tvitero un virtuāli "tusē", nav gudra stratēģija – ir pārliecināta Džeina Kempione. Sapnis par mīlestību nav nekur izzudis arī moderno tehnoloģiju pieblīvētā pasaulē. "Tas katru no mums šajā dzīvē noenkuro," smaidīdama sacīja režisore.
"Spožā zvaigzne Kannu festivāla konkursa kontekstā iezīmējas kā konsekventa romantisma manifestācija, kā atgādinājums par laiku, kurā sievietes mācēja "šūt un gaidīt". Ne velti šūšanai, kas ir Kītsa iemīļotās Fannijas kaislība, un tērpiem – vissīkākajām pērlītēm un elegantām cepurītēm - ir liela nozīme filmā.
Džeinas Kepiones rimtā, nesteidzīgā filma spilgti kontrastēja ar vēl vienu konkursa aktualitāti - Dienvidkorejieša Parka Čanvuka (Park Chan-wook) darbu "Slāpes" / ”Thirst”. Tā ir mūsdienās izspēlēta vampīrdrāma par jaunu katoļu mācītāju, kurš neatgriezeniski kļūst par vampīru, padarot par tādu arī citus sev tuvos cilvēkus. Asinis šļarkst un gāžas, vampīri savu barību – silto, sārto asinssulu – meklē ar izdomu. Jāatzīst, ka filmu piedāvā gan lielisku stilu, gan atzīstamu ironiju. Tik vien, ka Čanvuks tā aizraujas ar savu stāstu, ka īsti nespēj izkļūt ārā no asiņu jūras un savu varoņu un viņu orģiju pārliekas apjūsmošanas.
Tomēr ekstrēmus mīlošajā publikā filmai ir visas iespējas kļūt par kulta preci. Atgādināšu, ka Čanvuka kontā ir gan Rīgā (festivālos) rādītais "Vecais zēns”, gan tikko kino Rīga demonstrētais "Esmu kiborgs, bet tas nekas”. Dienvidkorejas kino ainavā viņš iezīmējas kā ironisks ekstrēmists.