Man šķiet, ka, ieraudzījis, ko ar viņa leģendāro darbu izdarījis britu režisors Olivers Pārkers, Oskars Vailds savā Parīzes kapā otrādi apgrieztos. Tak ne jau par to, ka viņa romāns, kurā nepārprotami skaidrā morāle (par visiem sliktajiem darbiem agri vai vēlu nāksies samaksāt) pilnībā apgriezta kājām gaisā, filmā piedzīvo gluži nekaunīgu burtisku un tāpēc pliekanu ilustrēšanu, bet gan par režisora, kurš jau ar Britu mākslas padomes finansiālu labvēlību ir ekranizējis četrus Vailda darbus, mulsinošo nevēlēšanos saprast Doriana Greja jēgu. Proti, Vailda dekadenti pārdrošo ideju, ka realitātē mēdz būt situācijas, kurās mākslas darbs uzņemas morālo atbildību sava radītāja vietā. Ka māksla mēdz būt gudrāka par tās autoru. Un - ka māksla var būt bīstama, jo spēj daiļi nomaskēt radītāju nomokošo, slikto, traumēto vai netīro sirdsapziņu. Tāpēc māksla izmanās būt mūžīga, kamēr tās radītāju grēcīgās miesas - kā vienmēr, tiek pakļautas laika zoba nenovēršamajām metamorfozēm. Vailds deklarēja, ka skaisti vārdi spējīgi nomākt dzīves smārdu.
Turpretī Pārkers dekoratīvajā Londonā no laukiem ieved femīni glīto princi Kaspianu no Nārnijas hronikām, tfu, talantīgo aktieri Benu Bārnsu, kuram - kā jau provinces pusaudzim, kurš pēkšņi ar dižu mantojumu kļuvis stāvus bagāts, - no lielpilsētas brīnumiem mute vaļā.
Lorda Henrija pavadā
Vēl vairāk mute Dorianam paveras, kad attāls Londonas rads lords Henrijs (neparasti kartonisku vecišķa glūņas tēlu veido Kolins Fērts) sāk apmācīt jaunekli visām morāli apšaubāmajām "priekšrocībām", ko sniedz nauda, jaunība un skaistums. Viņš, Henrijs, kalpo par zinošu gidu Londonas netiklības un baudas perēkļos, kuros apgrozās augstākās sabiedrības ļaudis. Džins, tabaka, nevainīgu meiteņu pavešana ir mazākās nebēdnības, kuras tik ļoti piestāv smukajam Dorianam. Orģijas ar puskailu nēģeru un vītušu bagātu daiļavu, un apskretušu prostitūtu steriem, pagalam dekoratīvas buduāru un zaņķu netiklības, kurās tā kā ar prieku, tā kā ar riebumu metas jaunietis, kurš filmas laikā, izskatās, paspēj pavest pusi Londonas, pie viena sīkos kumāsiņos sadalot sava tuva drauga gleznotāja Bezila (Bens Čaplins) līķi, ir maz uzbudinošas. Jo tik tīšas. Un uzņemtas gandrīz ar pornogrāfisku tīksmināšanos - pavej, kādas neķītrības mēs jums, dārgie skatītāji, te demonstrējam!
Pēc 18 gadiem
Kad Dorians savus netiklos darbus pabeidzis Londonā, viņš dodas apceļot pasauli.
Paiet 18 gadu. Atgriezies Temzas krastos, allaž jaunais Dorians metas turpināt iesākto - un nu kārta likties gultā ar skaisto zombiju pienāk lorda Henrija meitai. Papucis par šo ideju nav sajūsmā, jo viņš zina Doriana noslēpumu…
Pats aizvainojošākais ir ne jau šīs ziepju operai raksturīgās kaislības, kas puskailu statistu un Bārnsa ķermeniskās dailes veidā trako uz ekrāna (nofilmēts tiešām glīti), bet gan lētie kompjūtertriki, ar kādiem veidots galvenais mēmais Doriana Greja noslēpuma glabātājs - portrets. Lūk, tas pārsteidz. Kad no portreta, demonstrējot filmas galvenā nevaroņa tikumisko degradāciju, ilustratīvā bezkaunībā sāk līst ārā tārpi, žurkas un citas nešķīstības, paliek nelaba dūšiņa. Par gaumes aizskārumu.
Filmas beigās vispār notiek divi pirotehniski kinematogrāfa meistardarbi - kā pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkas Dvīņu torņiem ar blīkšķi uzsprāgst gan Doriana privātpils (smieklīgākais, ka to aiz niknuma par meitas goda laupīšanu uzspridzina lords Henrijs, Doriana skolotājs), gan Doriana portrets.
Vailda romānā visbiežāk lietotais vārds "māksla" ekranizācijā pārtapis varenā odā visam šaušalīgi samākslotajam un mākslīgajam.