Galīgā nelaikā nāk šī visnotaļ skarbā un reālistiskā filma, kad
Latvijas policija par varas makti cenšas uzlabot savu reputāciju tā
sauktās tautas acīs. Secinājumi, ko katrs kinoapmeklētājs aiznesīs no
Deivida Eiera drāmas Ielu karaļi/Street Kings, poličiem, kaut tie valda
Losandželosā vai Pampāļos, nepavisam nav labvēlīgi: pērkamība, morāls
un ētisks, kā arī profesionāls bardaks, ārpusreglamenta attiecības,
spēka demonstrēšana, iebiedēšana un vardarbība pret civilajiem,
nelikumības un it bieži — klaji ciniska likumu ignorēšana. Lūk, tā ir
reālā policijas ikdiena! Policisti ir ļauni, agresīvi, uzpūtīgi
plātīzeri, kuri nesmādē ik mirkli izrādīt nožēlojamajai ārpasaulei savu
spēku un pat līdz sadismam izbaudīt savu varas apziņu, ko tiem piešķir
amata žetons un stroķis. Taču arī pašā policijā smird — psiholoģiskais
spiediens, ko tie ikdienā izjūt, sastapdamies ar dažu censoņu —
iznireļu pretīgo karjerismu, kurš būvēts uz dežūrās sagrēkojušos kolēģu
nostučīšanu, neveicina priekšzīmīga darba kolektīva savstarpējās
uzticēšanās pozitīvo gaisotni.
Uzkāpis uz korķa
Toms Ladlovs, kuru spēlē joprojām harismātiskais Kianu Rīvss, ir tikai viens no policijas kā šķiras morālā pagrimuma "upuriem". Pēc sievas nāves viņš nevar nokāpt no korķa (dzer gan no mazajām viesnīcu viskija pudelītēm, ko ērti paslēpt), ir nesavaldīgs, neirotisks, jo viņa acu priekšā korejiešu un nēģeru gangsteru mafijas razborkās kā kaujamais lops tiek nogalināts viņa partneris un ir iemesls domāt par savstarpējo rēķinu kārtošanas aizdomu ēnu kādam pedantiskam FIB inspektoram (lielisks lomā ir "dakteris Hauss" — britu! — komēdiju aktieris Hjū Lorijs), kurš kā kašķīga žurka meklē grēkāžus pašā policijā, lai "vienreiz šajā bedrē ieviestu kārtību".
Rafinēts policijas pētnieks
Vispār jau filmas stāsts ir diezgan sapiņķerēts un nav primitīvs, tā sakot, policijas action tīņiem, jo scenāriju rakstījis viens no labākajiem Losandželosas ēnu dzīves pazinējiem — rakstnieks/žurnālists/policijas pētnieks Džeimss Tomass Elrojs, tas pats krutais puisis, kurš sacerējis stilīgākās pēdējo laiku melnās filmas (film noir) — L.A.Konfidenciāli (režisors Kērtiss Hensons) un Melnā dālija (rež. Braiens de Palma) un cilvēciskajai drāmai piešķirt kino tik izdevīgo kriminālo action piepalīdzējis Kurts Vimers, nežēlīgi futūristiskās filmas Ultravioleta radītājs. Protams, ir jau savs naivums mūsdienās ticēt, ka tādus augsti tikumiskus saukļus kā "ļaunums rada ļaunumu" vai "asinis nevar nomazgāt ar asinīm", lai cik elegantā formā tos maskētu (un filmu Ielu karaļi raksturojošs pozitīvais kritērijs ir ārkārtīgi izteiktā nospiedoši drūmā, taču enerģiskā — kā jau izmisuma jautrības uzlādētā rotaļā uz dzīvību vai nāvi — atmosfēra!), kāds sadzird. Taču pat tie, kam sveši šādi kinematogrāfiski smalkumi kā filmas brutāli iznīcinošā, mačiskā vizuāli poētiskā atmosfēra, "pavilksies" uz intriģējošo stāstu par vienu cilvēku, kurš necilvēcīgiem spēkiem grib atjaunot savu reputāciju kolēģu acīs, pie viena atgūstot pašcieņu, — un varbūt pat pēdējais apstāklis ir galvenais.
Kianu Rīvsa šarms un nauda
Turklāt Kianu, kurš ar Matriksa triloģiju ir sapelnījis tik daudz naudas, ka var atļauties vispār vairs mūžā nestrādāt un pat nefilmēties (380 miljonu plus procenti, kas joprojām ietek kontā, nav joks), un kurš pēdējoreiz uz ekrāna redzēts pirms diviem gadiem pajolīgā mistiskā drāmā Māja pie ezera (pārī ar savu "zvaigznes uzlēkšanas" filmas Ātrums/Speed partneri Sandru Bulloku), nudien ir teicams — gan ar pušku rokās, gan bez tās. Par Loriju jau teicu, bet vēl filmā ir vesels kāls krutu džeku, burvīgo melno apalīti šķielaci Forestu Vitekeru ieskaitot, kuram šoreiz drauga vilkača mundierī nepateicīga lomiņa. Un vispār — prieks, ka rakstnieka Elroja iz dzīves noskatītā bezcerīgo riebekļu pasaule ir apdzīvota!