Paradoksāli, ka filma, kuras nosaukumā likts spāņu mākslinieka Fransisko Goijas vārds, tās gaitā "zaudē fokusu", par drāmas galveno varoni padarot pavisam citu tēlu - brāli Lorenso. Svētuli, svētās inkvizīcijas atbildīgu darboni - elites locekli, kura spēkos Spānijā vēl XVIII gs. beigās ir pazemot, spīdzināt un iznīcināt ar Dieva vārdu uz lūpām. Filmas Goijas rēgi režisors Milošs Formans nav mazais bērns, bet gan viens no vispieredzējušākajiem pasaules vēsturisko drāmu meistariem. Atcerieties viņa Oskariem apbērto Amadeju vai 70.gadu Holivudas nevīstošo klasiku - Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar Džeku Nikolsonu izaicinošā un pēcāk iznīcinātā "trakonama" klienta Makmērfija lomā, arī Nāciju pret Leriju Flintu - veltījumu 70.gadu preses pornobiznesa aizsācējam Hjū Hefneram. Bet varbūt jums ir palaimējies redzēt izcilos 60.gadu Miloša Formana darbus - paradoksālās komēdijas ar absurda garšu Ugunsdzēsēju balle, Blondīnes mīlestības u.c., kas tapušas pirms režisora aizbēgšanas no krievu tankiem un iznīcinātā Čehijas pavasara uz ASV pašās 60.gadu beigās. Tur Holivudā Formanu gaidīja spoža karjera.
Goijas rēgu "optiskā centra" noslīdējums no paša Goijas zviedru aktiera Stelana Skarsgārda atveidā uz brāli Lorenso spāņu zvaigznes, izcila dramatiskā aktiera, arī Oskara nominanta Havjera Bardema veidolā visdrīzāk atbilst režisora iecerei. Viņa vēlmei radīt piesātinātu XVIII gs. nogales Spānijas laika šķērsgriezumu vairāku gadu desmitu garumā, kurā asiņaini plosās inkvizīcija un kur pavisam drīz atvelsies Francijas revolūcijas atskaņas. Lai Goijas personību un viņa mākslas vēsturē kanonizētos darbus, īpaši sava laikmeta šausmu inspirētās grafikas, kas dāsni atrādīti filmā, izmantotu vien kā āķi un atslēgu šā laikmeta "atslēgšanai" mūsdienu skatītājam.
Brālis Lorenso filmā izdzīvo vairākus likteņus un pielaiko sev vairākas lomas - filmas sākumā viņš ir Goijas draugs, pasūtītājs, klients, pat gatavs palīdzēt izpestīt no inkvizīcijas nagiem skaistuli Inesi (Natālija Portmene) - iemīļotu Goijas modeli, bagāta tirgoņa meitu. Vēlāk viņš kļūst par šīs Ineses skaistuma izmantotāju inkvizīcijas cietumā, aizmirstot viņu tur uz piecpadsmit gariem gadiem. Arī par vienīgo vīrieti viņas sakropļotajā mūžā un pat inkvizīcijas atņemtā bērna tēvu, vēlāk arī bēgli no svētās inkvizīcijas dusmām, kurš pēc gadiem atgriežas Spānijā jau kā Francijas revolūcijas brīvības ideju sūtnis - "laicīgs" un precēts. Atgriežas, lai satiktos ar savas pagātnes rēgiem.
Visdrīzāk, filmu daudz precīzāk būtu dēvēt nevis par Goijas rēgiem, bet gan Brāļa Lorenso rēgiem - tik spēcīgs ir Havjera Bardema radītais pārsvars pār zviedru Stelanu Skarsgārdu (ja nezināt, kurš tas ir - atminieties "datorķērpjiem" apaugušo Orlando Blūma varoņa tētuku no Karību jūras pirātu triloģijas) - brāļa Lorenso pārsvars pār Goiju. Šis tad arī ir filmas "vājais punkts", kura dēļ Formana darbu ērti kritizēt - īpaši kaismīgi tas esot darīts Spānijā. Kaut filmas "roku darba" kvalitāte - detaļu filigrānums, likteņu dramatisms un vēstures lielo dimensiju atspīdums, ko, par spīti visam, izdodas panākt Formanam, liecina par augstu filmas komandas profesionālismu. Arī Natālija Potmene (tā pati Amidala no Zvaigžņu kariem, kura ieguvusi Oskara nomināciju par filmu Tuvāk) filmā lieliski tiek galā ar izaicinājumu - nospēlē dubultlomu - māti un meitu, neprāta tumsu un jaunības jutekliskumu, arī traģisku likteņa dramatismu.