Bankas nemīl neviens - atšķirībā no banknotēm, kuras tajās glabājas. Tās patīk visiem, jo sevišķi, kā ntās reizes jau demonstrēts Holivudas filmās par banku aplaupīšanām, šmulīga paskata afroamerikāņu bandītiem vai visādiem asprāšiem maskās, kas nu tur iztaisījušies par prezidentiem Reiganiem (kā kulta Ķerot vilni ar Patriku Sveiziju un Kianu Rīvsu) vai skeletģīmjveidīgiem šausmenes Kliedziens personāžiem kādā vārgākā fikso finanšu ieguves grāvējā. Vai, visbeidzot, elegantās zīmolu pufaiciņās tērptiem gudrīšiem, tipa Klūnija misteram Oušenam un viņa bandai ar saldumiņiem Metu Deimonu, Bredu Pitu, Džūliju Robertsu vai citu kaķenīti piedevās. Diemžēl pleibojs Oušens devies ilgstošā atvaļinājumā, un viņa vadītās sapņu komandas vietā filmās jāstājas citiem rūdītiem profesionāļiem. Drusku nezvaigznīgākiem, ja tā drīkst teikt. Tādiem stipriem otrā plāna profīšiem.
Tomēr nav tā, ka neveikli latviskoto Grābēju (oriģinālā Takers - bet kas latviešu valodā saka "grābt banku"?) banku aplaupītāju komanda sastāvētu no nūģiem - te jums ir gan Zvaigžņu karu Heidens Kristensens, kurš visu filmu nez kādēļ lielās ar foršu cepuri, te ir Džonatans Šehs (van Santa rimeika Psiho un Grega Araki zvaigzne), te ir triju projektu Fast & Furious atlētiski blondais Pols Volkers, 80.-90. gadu indie filmu personība Mets Dilons (lielisks filmās Drugstore Cowboy, To Die For un Wild Things) - džeki, kuru ekrāna seksapīlu nenoliegsi. Plus analoga afroamerikāņu aktieru slavenību (pie mums gan mazāk zināmu) porcija. Ir labi sakruķīts sižets (rūpīgi saplānota, dikti akurāta banku laupīšana reizi gadā, kas izgāžas - kāpēc, par to arī stāsts…), ir aizraujoša pati banku laupīšanas tehniskā puse, spriega noziedznieku vajāšana, vārdsakot, viss, kas it kā būtu nepieciešams, lai sanāktu pieklājīgs action. OK, protams, nekāda augstā māksla vai spēcīgs sociāli cilvēcisks vēstījums (uz ko pretendē kaut vai Bena Afleka Pilsēta), tā - pajautra izklaide. Tomēr filma par to, kā "nočiept 20 miljonu zaļā kāposta" buksē. Un šoreiz pie vainas nav pat karikatūristiski šabloniskā krievu mafija, kura filmā uzrodas kā no zila gaisa. Pie vainas nav arī apstāklis, ka Grābējos nav spilgti novilkta morāles strīpa starp labajiem un ļaunajiem, kas Holivudai jau nu gan šāda tipa filmās raksturīgi ("eiropeiskās filmās" šīs līnijas neesamība drīzāk būtu pozitīvi vērtējams fakts, jo arī dzīvē taču šī labā un ļaunā robeža sen vairs neeksistē).
Problēma tā, ka šajā visnotaļ profesionālajā action neatradīsit nevienu personāžu - nedz laupītāju, nedz policistu nometnē -, ar kuru skatītājs varētu identificēties un kuram līdzi just. Jo visi viņi sanākuši kaut kādi, kā slāvi teiktu - čmošņiki -, tādi nekādi un nesimpātiski. Paradokss, jo aktieri taču gana simpātiski. Liekas, režisors burtiski spiež skatītāju kļūt par neitrālu novērotāju, taču pēc žanra action filmā šāda neitralitāte nozīmē vienu - garlaikošanos un vienaldzību. Jo tieši filmās par banku aplaupīšanu, kā reiz viedi piekodināja klasiķis Alfreds Hičkoks, skatītājam jābūt slikto puišu pusē. Jo kurš tad mīl bankas? Visi zina, ka bankas aplaupīt ir dikti fui, bet… banknošu erotiskajai čaukstēšanai reti kurš humanoīds spēj pretoties. Daba, māte tāda!