Vasaras vidū mūs te sagaida gādīga Braku iemītniece - pelēkā kaķene (vārds nav zināms) ir lieliska gide - pavada mūs no Braku māju plašās rijas līdz zibens šķeltajam akmenim, tad tālāk līdz mežābelei pašā nogāzes lejā un atpakaļ kalnā. Tekalē pa priekšu līdz pat Blaumaņu dzīvojamajai mājai, apstājas kopā ar mums, fotografējas. Tad nozūd un vairs nav manāma. Tā sagadījies, ka Brakos, darbdienas vidū, esam vienīgie apmeklētāji, nemana arī muzeja cilvēkus, biļešu kioskā mūs sveicina Rūdolfs pats - raugās no nesen izdotā baltā sējuma vāka, kasē aiz stikla.
Fakti apaug ar miesu
Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja Braki vadītāja Anna Kuzina, nesen izdotās grāmatas Blaumanis tuvplānā autore, paveikusi milzīgu darbu montējot neskaitāmos avotos atrodamos faktus, izteikumus, spriedumus par un ap Blaumani. Sakārtojot šīs druskas hronoloģiski, rakstnieka domas, augšana, uzskatu maiņa, pārliecības iegūst loģiska, pamatota un dziļi iesakņota stāsta veidolu. "Pliki fakti" grāmatā paši apaug ar miesu, - 21 gads, jeb teju puse no rakstnieka īsā mūža (1863-1908) grāmatā atspoguļoti katrs atsevišķā nodaļā, jo visi bijuši ar savu īpašo nozīmi. Tā 1887. gads, kad Blaumanis jau publicējis pirmos stāstus (vispirms vācu valodā) un pametis skrīvera vietu Kokneses muižā, ir viņa sarežģītā ceļa sākums dažādu laikrakstu redakcijās. Darbs avīzēs ir gan palīdzējis, gan arī būtiski traucējis literatūras tapšanai, - pirmā redakcija, baltvācu Zeitung fűr Stadt und Land jaunajam latviešu teātra kritiķim un kultūras dzīves apskatniekam Blaumanim paver latviešu literārās un kultūras dzīves kulises, paplašina viņa skatu, bet 16 gadus vēlāk, strādājot Pēterburgas avīzēs, Blaumanis vēstulē no Pēterburgas literatūrkritiķim Teodoram Zeifertam par savu maizes darbu raksta: "(..) jūtos tik samalts, tukšs, dumjš un nespēcīgs kā caur paisītavām izlaists salmu vīkšķis."
Cilvēka traģikas mērs
Ar 1890. gadu sākas Blaumaņa gaitas dramaturģijā un pēc ilgākām pārdomām par literatūrā ejamo ceļu, 1896. gada sākumā, viņš konstatē: "vienu es zinu noteikti: esmu dzimis dramatiķis. Tikai manai izglītībai ir šausmīgi trūkumi." Līdz 1908. gadam Blaumanis paspēja radīt 14 lugas, trīs palika nepabeigtas, ieceres un meti palika vēl astoņām lugām. Papildus darbam dažādu laikrakstu redakcijās, tulkojumiem un visai aktīvai sabiedriskajai darbībai, gadsimtu mijā top virkne Blaumaņa literāro virsotņu - noveļu karaliene Nāves ēnā (1899), milzīgu popularitāti vēlāk iekarojusī luga Skroderdienas Silmačos (1901), drāma Indrāni (1903), kas "ar lielu emocionālu un profesionālu spēku pierāda, ka cilvēka traģikas mērs nav meklējams ne viņa stāvokļa augstumā, nedz bagātības apjomā. Kas angļu karalim ir viņa karaļvalsts, tas latviešu zemniekam ir ošu kuplums ap viņa māju. Bet tās rīkstes, ko bērni griež saviem vecākiem, ir vissāpīgākās visos laikos un visās pasaules malās," raksta literatūrzinātniece Līvija Volkova. Arī luga Ugunī (1904), ko Blaumanis pats uzskatījis par savu labāko darbu.
Sparīgi turas pie būšanas
Annas Kuzinas grāmatā uzskatāmi redzams, ka cilvēki un viņu raksturi, to attīstība un izpausme ir Blaumaņa uzmanības centrā. Savus varoņus viņš mīlējis tik stipri, ka rakstīšanas laikā jutis tiem līdzi līdz asarām, atminas Jānis Akuraters, kurš viesojies Brakos laikā, kad top Ugunī. Iespējams, tik dziļi vērīgs Blaumanis bija, jo pats visu mūžu tiecās pēc cilvēkiem, draudzības, mīlestības un juta arī atbildību par jauno literātu ievirzīšanu vārda mākslas pasaulē. Grāmatā vairākkārt atkārtojas epizodes, kur Blaumanis uzņēmies atbildību par kādu jauna talanta pabalstīšanu. "Es topu vai slims, ja man nav tuvumā mīļu cilvēku," viņš sacījis. Un, neskaitot Pēterburgas laiku, ap Blaumani vienmēr ir bijuši viņam tuvi cilvēki - vispirms tie ir rakstnieks, teologs un politiķis Andrievs Niedra, komponists Emilis Melngailis, baltvācu žurnālists un dzejnieks Viktors Andrejanovs, mākslinieks Janis Rozentāls, vēlāk rakstnieki Kārlis Štrāls, Anna Brigadere, žurnālists un jurists Aleksandrs Būmanis, skolotājs, literāts Jānis Greste. Protams, paši tuvākie - brālis, tēvs un pāri visiem citiem - Blaumaņa māte. Lasot grāmatā citētos fragmentus no Blaumaņa vēstulēm redzams, cik sparīgi viņš turējies pie dzīvošanas, pie būšanas, īpaši savas dzīves pēdējā gadā. "Negribas jau man mirt, ļoti negribas, bet mani kremt daudz daudz vairāk tas, ka es kā rakstnieks apklusīšu, taisni kur es domāju radīt savus pilnīgākos darbus," 1908. gada pavasarī viņš saka vēstulē Annai Brigaderei.
Blaumaņu nams savu pilnību iegūst vien tad, kad klātienē izstaigāts Braku kalns un nogāze, - Rūdolfa pēdējais kāpiens kalnup 1908. gada ziemas naktī, lai ar septiņām rozēm un kliņģeri pārsteigtu mammu 70 gadu jubilejā te gluži vai nomanāms (jau labi sen pieklibojusī Blaumaņa veselība šajā laikā ir īpaši vāja, pēc brauciena uz Brakiem viņš vairs neatlabst un mirst 4. septembrī sanatorijā Somijā). Un teju saredzams Blaumanis ir arī Annas Kuzinas grāmatā. Stāsts par izcilā latvieša tapšanu laikā, kad ideja par pašiem savu nāciju vēl tikai brieda, ir ne vien vērtīga vēsturiska liecība, bet var papildināt arī Blaumaņa rakstīto. Un, lai gan saistīt rakstnieka personu ar viņa darbiem to lasīšanas, pārdomāšanas procesos bieži tiek atzīts par lieku, man Blaumanis tuvplānā ļaus ar citām, maķenīt dzidrākām acīm pārlasīt Raudupieti, Nāves ēnā, Indrānus.